kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Thursday, June 24th, 2004 |
|
||||||
|
Šoreiz viss sākās ar vainīgu ātro žāvēšanu biksēm. Pa logu, uz radiatoriem, ar gludekli un citi noziedzīgas izteiksmes līdzekļi. Kas nu tur kaut kāda pauze ieturēta un nopirkta Bilde ar mandelēm. Pēc tam slinka kaut kādas LNT filmas noskatīšanās un manierīga saģērbšanās, pēc kuras atkal varēja slinki vilkties uz centru. Vispār nekāda entuziasma, pat iesviestās rudzupuķes rokā neko neuzlaboja. Un tad es padomāju "IDRITVAI!" , pareizi vien bija, nopirku baterijas, piestūķēju mehāniski portatīvajā atskaņotāja, sēdēju piebāztā vilcienā un skaitīju rībienus, parādījās kaut kāda greiza seja izteiksme. Izbuhņījoties no vilciena, tīri tā neko silts valnis, bezjēdzīgs, patriotisks sveiciens, un iegrimšana salātu taisīšanā. A tad visdīvainākie Jāņi dzīvē, a labākie gan. Bāleliņš ar Pauli skraidīja pa apkārtni kā aizdrāzti, Laura Amerikā, a man nekādas uguns. Un īstenībā, un īstenībā, es visu nakti (no 2 līdz 11), norunāju ar nenormāli, ārprātīgi jauku cilvēku. Ar savu bāļeliņa Paptu. A kas un kā un izskairdojās un vispār pat mans bāleliņš ir kretīns, kas nu to bija gaidījis ( es ne). Un kas un vēl, tādas sarunas man vispār dzīvē nav bijis. Un īstenībā pirmoreizi cilvēks mani tā ir ieinteresējis. Neatklāti dārgumi.. Saplākšņi un finieri brūk, deg, a man paliek karsti. Beidzot tad nu uz jūru, viena. Uz to nepieradināto jūru, un tad gulēt lietū, tur smiltīs, ideāli + dziedāt un bļaut, neviena nav, tikai gliemenes klausās. AK AK AK! Un es atkal pēdējā augšā, un nevainīgi izlēcieni rīta dušas vietā, vietējā piemežā Mežezerā. Protams atlikušo dienu staigāju kā transā un runāju pati ar sevi, kā nekā kādas 3 naktis nav normāli gulēts, + visulaiku ēsts, bez apstājas, bet vienalga gribās, bet uz gaļu kā tādu vairs paskatīties nevaru, + milzīgs diskomforts sakarā ar svešām mazmājiņām un dušas nepieņemšanu, a skāde, tagad gar acīm zils, bet jāizdara diez gan daudz kas ņemot vēro dabisko atlasi, a man īstenībā izkropļots miegs, i darīt neko negribās, kā tik filmu noskatīties kādu. A smiltis zem kājām maigi gurkst, margrietiņu puses šņāpstinātas istabā, ēdiena pieprasīšana nervozā uzbudinājumā, 7 tējas krūzes, jaka uz krūma, "te mēs 3 gadus atpakaļ sēņojām", "a ūdenī dzīvo garneles", " tie ir nektarīni? ", "čau zaķīt!" Ā un zīmītes- PA-SMAI-DI! - Un īstenībā šitā līdz dvēselei tik tālu neviens nebija aizkāpis, neviens un nekad dzīvē. Nenormālīga voltizēto košļenu paciņu pirkšana un ēsšana, kā arī " apgūlos šūpuļtīklā, viņš apgriezās un es izkritu laukā, pajāt, turpināju gulēt zālē" Ziniet, žēl, žēl, žēl, ka nevar atkārtot, vēl un vēl.. Atapkaļ ceļā noņēmos, ka neaizmigšu, bet, Tom Grēviņ, es atvainojos, bet šodien tu mani galīgi neapmierināji, pa swh laižot kreisos gabalus, ar laicīgi bumsīgām pieskaņām, nemaz,nemaz!! Varbūt tas tikai transa iespaidā un mazo nektarīnu izbrīna radīšanā, bet ziniet man atkal gribas ēst, bet nav ko! " Es ceru, ka tev viss izdosies! " BEIDZOT! Pilsoni labajā rindā, Jums no konfektes ir uztūcis vaigs! |
||||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||