kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Sunday, February 22nd, 2004 |
|
||||||
|
Es atkal eju gar brīvības pieminekli, histēriski smejos par melnajiem portfelīšiem, laistos ar minerālūdeni, bet viņš mani rausta aiz rokas un saka, ka jāpaskrienas, citādi nokavēsim pēdējo vilcienu. Drīz, drīz.. Es jau sāku smaidīt + uzjautrināties tad, kad nevajag - cilvēks ūpis uzdarbojas Beidzot jāaizrāpo līdz Nelsam vai Poluplastam, lai nopirktu āķus i auklas, lai beidzot istabu izknaģot varētu. Analīzes, rentgeni un plates. Miša un olimpiskās spēles. Šīsdienas atziņas - Mobilais, saplīst pat bez piepalīdzēšanas- tas viss ir iespējams, kolas pudeli glāze var saliet gan, bet pašu ietilpināt nevar. Ja kāds pie šīs dziesmas lido virs Līvu laukuma brūnos velveta svārkos ar strīpainām zeķem, snieg sniegs lielām pārslām - tā neesmu es, bet ja kāds pie šīs dziesmas staigā pa ūdeni mūsu mīļajā Basteikalna kanālā un skaita, atslēgas - tā esmu es. Man ir apsārtis deguns, no bezgalīgās šņaukāšanās. Vibrobite dūc. |
||||||
|
|
|
||||||
| Tā vien gribas padancot! | ||||||
|
|
|
||||
|
Ak nu jā, es secināju, ka visos pieņemamajos veikalos ( ne bikbok ), es sāku aprast ar to, ka bikses kuras man patīk man ir par mazas. Paldies, tomēr man nav par daudz tauku, jo 4 ādas kroku summa ir zem vidējā līmeņa. Šodien sapratu, ka viens no maniem aicinājumiem ir būt cilvēkam ūpim. Par to kādreiz vēlāk Bet vēl es šausmīgi gribu dejot, ārprātīgi, bet nevis tirināties, bet dejot, bet tad vēl jāatrod kāds cilvēks ūpis, kas piekristu aizsteberēt uz kādu iestādījumu, kur labprātīga mūzika, un tad padancot, tā tīri jauki. Un vēl man sāp dibens, nezinu no kā, varbūt par daudz krītu uz ledus. Un tīri tā nostaļģiski secinu, ka man vajag jaunu klaviatūru. Mobilo sakaru līdzekli un mehānisko kabatas skaitļotāju,bet ja nopietni Audumu diviem svārkiem un bikses. |
||||
|
|
|
||||
| Un ja godīgi jūtos bīstami draiski | ||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||