kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Tuesday, January 27th, 2004 |
|
||||||
O jāā man sāk parādīties manas mīļotās dāmas ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} krabiic sindroms. Man sāk patikt vārdiņš pretīgiŠodien jūtos īpaši pretīgi un izjūtu riebumu pret ļoooti daudzām lietām un cilvēkiem. Šodien arī pati esmu ekstra pretīga - izpelnos mīļvārdiņu kaudzi no apkārtējiem. Šodien diezgan daudz pretīgas patiesības pastāstīju apkārtējiem - A viņiem tas nepatika nemaz. Ak es pretīgā kuce. ŠODIEN VISS IR PRETĪGS!!! |
||||||
|
|
|
||||
| Nu bet viss taču ir brīnišķīgi, preteklīgi, aizmālēti, samāksloti labi. Ash pretīgi no labuma paliek - visi stumj pa ausīm iekšā visādus melus, jēlības, muļķības.. Vienīgā izeja ir paslēpties savas istabas tālākajā stūrī aiz galda. Apsēsties uz printera ar siltu tēju un aizmirsties uz brīdi - sajusties tik labi, cik vien ir iespējams. Apreibt no domu lidojuma tur pavisam, pavisam tālu. Nekas nav tik svarīgs ka vilnas zeķes kājās un karstā jaukteņtējas krūzīte roka. Ja vēl tik skaista, skuma melodija skan - viss ir tik pretīgi skaists. Atbaidoši - pašam sev radīt riebīguma izjūtas. Kur palicis mans optimisms šodien? Viss ir tik pretīgi skaists. | ||||
|
|
|
||||
|
Kuriozi. Tik tiešām. Pirms gada ap šo laiku, es nemaz nevarēju iedomāties, ko es tagad varētu darīt. Vai es daru pareizi? Vai nepareizi? Nekas un neviens nevar atbildēt. Nu ko, ko es darīju nepareizi ? Vai tiešām visa pasaule acu priekšā var brukt un brukt? Nē taču, nevar Bet es varu skatīties kā tas notiek. Sēdēt uz tilta, kas stiepjas pāri visai pasaulei, sēdēt pašā vidū un skatīties kā tā brūk. Šūpot kājas un vērot no malas. |
||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||