kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Tuesday, December 23rd, 2003 |
|
||||||
|
Es nedrīkstu tā darīt, tik patvaļīgi uzvesties, vismaz tādā veidā kā tas ir tagad. Mētāju savus uzskatus pa labi, pa kreisi, mainu domas turp, šurp. Jā, jā, es zinu ka esu egoiste, atizīstu to, tāpēc es gribu, lai viss notiek tā kā vēlos, pēc tam atraujos no tā un gribu pagriezt visu atpakaļ. Ļoti bieži man viss un visi ir pie vienas vietas, bet es gribu lai man ir labi, citiem ir labi, bet ja visi varianti ir liegti, kāpēc lai man nebūtu vislabāk? Jā, es zinu, ka tā nebūs. Nu neesu es nekāda mantrause, naida pilna dvēsele, drūma un pelēka. Es esu pozitīva, dzīvīga, un man ir dzīvesprieks, bet dažreiz uznāk arī izteikti tizluma- sevis neapzināšanas brīži. Bet tas taču nav nekas slikti, ja es gribu arī, ka kādreiz arī man būtu labi pat tad, ja kādam ir slikti. Jā, jūs varbūt domājat, ka mani vajadzētu ieslēgt un nelais pie sabiedrības - tādi kā es, grauj iekšējo mieru un kārtību. Njā, varbūt piekrītu, ka manā gadījumā vajadzētu būt bezpersoniskai un aukstai, nu nē, es tāda neesmu. Varbūt man nevajadzētu ielaisties ar cilvēkiem pārāk tuvās attiecībās, jo vienā brīdī, es varu paņemt un visu idilli sagraut, salauzt, izpostīt, tad es jūtos kādu brīdi labi, bet ne ilgi, paliek žēl, pašlepnums, ienīstu to. Es māku piekāpties, bet es palieku viena stingra nelokāma slotaskāta ēna. Sit kā gribi - nesāpināsi mani |
||||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||