Nav vairs laika domāt, jāsaka visu kā bija. Jāsaka uzreiz..
Klusums.. Elpas skrapstoņa pret logu, dvaša lauzās arā, zīmēja leduspuķes uz rūts, asaras grib atbrīvoties, bet nē.. Viņs padara visu vēl grūtāku, noildzina to laiku. Nolādētais klusums !! Bet laika vairāk nav un starp mani un to rodas sablīvējums. Tik asaras sprāgsts vaļā un naids ir izlauzies. Tas atsitas pret logu un majestātiski sašķīst sīkās drumslās, atstājot tikai šķindoņas atbalsi. Logā veras dziļa plaisa.
Es jautāju : "Vai bija vērts?" Neviens mani nedzird.
Klusi čīkst ēŗģelnieka cietie, garie, sausie pirksti, spēlē tas vientulības maršu, Es to dzirdu - tā ielaužas manī, tā dārd !! Es aizspiežu ausis nelīdz, nelīdz. Šizofrēnija izplešas telpā?
Nav laika, nav telpas, lai teiktu : "Piedod."
|