| ??? |
Feb. 18th, 2004|11:23 am |
Kāpēc mēs paliekam tur, kur mums piekasās, nesaprot,neļauj būt brīviem un nedāvā mīļus skatus un kur atmosfēra ir graujoša?
Vai tas ir kāds mazohisma paveids?
Bailes no brīvības? No laimes? No atbildības?
Bailes no tā, ka tad, kad būsim tur, kur liek būt mūsu sirdis, vairs nebūs neviena un nekā, ko vainot, ja kaut kas neizdosies...Jo būsim aci pret aci ar sevi un savu izvēli...?
Solīties aiziet uz karstām pēdām un tomēr atkal un atkal palikt......
Drosmi.
Pacieties vēl mazliet.
Krieviski dziesmiņa,it kā:
gdeto na belom svete
tam,gde vsegda moroz
trutsa spinoj medvegji o zemnuju osj
trutsja onji starajasj
trutsja bistrej bistrej
chtobi vljubljonnim ranshe vstretitsa prishlosj
chtobi odnazhdi utrom
ranshe na god ilj dva
kto ta skazal komu ta
glavnije slova |
|