|
Jan. 3rd, 2004|04:44 pm |
Tas nebij tīšām, tas bija LABU VĒLOT.
Sāp vienalga. varbūt tieši tāpēc. Jo labu vēlēt visbiežāk ir vēlēt to, kas pēc manas saprašanas otram ir vislabāk.
Taču, ai,ai, ai, es zinu pati sevi,pazīstu jūtu, man to nevajag, es neprasīju.
sāp, ja mani nepieņem tādu, kāda esmu; ja atsakās ieraudzīt.
Ir vesela kaudze tuvu cilvēku, kas pēd.laikā tā uzvedas. visdrīzāk viņi izpelnīsies klusu ciešanu un to, ka es runāšu ar tiem, kas ļauj man brīvai būt. |
|