| Rīga - ne-Rīga |
Jul. 7th, 2003|09:53 am |
“Katru reizi es gribēju atgriezties
izmisīgi meklēju kādu, kas varētu
paturēt manu cigareti, bet kur nu
Mēs tagad lidosim augstu viņa
Teica mājup un auksti būs
Ledusgabali virs
Rīgas li li…”
(Edvīns Raups)
Septīto gadu esmu rīdzeniece. Kādreiz neprātīgi mīlēju šo iedvesmas pilsētu, lidoju 10 cm virs bruģa. Kaut kas manī šobrīd ir novītis. Acīs sāk durties tik daudz neglītā un nomācošā. Pārāk daudz uzmācīgas komercijas, prastas valodas un atkritumu. Pārāk maz kā rosinoša. Aizvien retāk ielu vērojumos sastopu īpatņus- kolorītās Rīgas sejas. (Pie K. Padega pieminekļa gan vienmēr ir ziedi…) Dziesmu svētku drudzis paskrējis garām, nesaviļņojot ne stīgu. Nezinu, kas pie vainas- vai “tautumeitas” bezgaumīgi krāsotiem matiem ar mobilajiem rokās vai šādas mūzikas skaņas vairs neiedvesmo. Varbūt par maz deldēju veco labo Vecrīgas bruģi, atsēžot savas stundas Teikas pelēcībā… Katrām attiecībām vajadzīgs laix un uzmanība- arī attiecībām ar pilsētu.
Bet varbūt cikls noslēdzies un laix ATGRIEZTIES pie citiem ūdeņiem?
Pēc ilgiem laikiem atslābinājos un sajutos līdz galam labi.Vispirms 6dien, sildoties Vakarbuļļu viesmīlības Saulītē. (Paldies, Putneli, mīļā sirc!:))
Tad 7dien- savos laukos, izpeldoties un piepildot sevi līdz malām ar milzīgām zemenēm. Divas lietas, kas mani nomierina un sakārto. Platonītes krastos dzirkstī neaizmirstulītes, ložņā zalkši un lidinās spāres…ūdens ir glāstošs un zaļš…un neviens neiztraucē šo veldzējošo mieru…murr… |
|