| 30gadnieču sindroms? |
Jul. 17th, 2003|09:48 am |
Vakar izgāja gluži kā Mirandai sex-pilsētā. Pēkšņi attiecīgās filmas vidū izsita korķus (pirmoreiz manā dzīvoklītī) un mani pārņēma eksistenciālas šausmas- jutos tik bezpalīdzīga šajā situācijā, jo man nav ne jausmas kā ar tādām saaaarežģītām ierīcēm apietas. Manu vecāku ģimenē tas vienmēr ir bijis tēva pārziņā, kojās&komunalkā- smuko kaimiņpuišu pārziņā.
Bet nu... ES NOMIRŠU VIENTULĪBĀ, MANI ATRADĪS PĒC NEDĒĻAS, KAD KAĶIS JAU BŪS NOGRAUZIS MAN PUSI NO SEJAS.:))))
Nē, man nav vajadzīgs vīrietis, lai ieskrūvētu spuldzīti...(Kaut gan- kur var nopirkt korķus nav ne mazākās sajēgas..Taču ne Drogās?) Un jo gadi iet, jo mazāk paliek draugu, kuriem negaidītas krīzes situācijā plkst. ap 00.00 iesmilkstēties pēc palīdzības un morāla atbalsta. Vai arī tāds sīkums- kam uzticēt pabarot kaķi, ja man uz 2-3 dienām jāaizbrauc... Mierinu sevi ar domu, - kad man patiešām būs 30, būšu adaptējusies. Ui nē, ap to laiku man jau būs maza mīļa ģimenīte, dzīvosim mēs kādā zvejniekciematā, es gleznošu (beidzot), rīkošu vietējā kultūras namā bohēmiskus pasākumus, slaucīšu mutītes maziem jūras ļaudīm, audzēšu akmens dārzu un būšu sastapusi Lielu un Pūkainu Vīrieti, ar kuru rimti runāties un Klusēt vakarā pie kamīna.
Bet pagaidām jāpievēršas JOGAI, vismaz muguru pati sev varēšu kārtīgi noberzt...:) |
|