| Pieķerot sevi gadsimta slimībā |
Oct. 30th, 2003|10:55 am |
Šī nedēļa man ir sviestaina-daudz daudz cibas un maz reālās dzīves.
Lietoju šo narkotiku un tā iedarbojas un sniedz īslaicīgu komunikācijas baudu.
Paļaujos slinkumam un ātruma slimībai – čik čik čik – meiliņš, komentiņš…
Komunikējos…hi hi hi. Cenšos aizmukt no savas sāpītes, aizmirsties…
No vientulības? Nē, kāda tur vientulība – ir tik daudz cilvēku, kurus varētu satikt un parunāties dzīvajā, bet tas prasa piepūli, 2-3 reizes cītīgi piedomāt pie attiecīgā cilvēka, just pret viņu kaut ko ilgāk nekā peles taustiņa piespiedums, atvērties, noticēt, piezvanīt...
Sāku domāt, ka cibisms manā dzīvē ir jāpiebremzē, citādi rīta rituāls ievelkas līdz pusdienlaikam un neko sakarīgu neesmu izdarījusi, esmu pametusi novārtā gan darbu, gan sirdsdarbu, nav vairs tādas degsmes un intereses par lietām, kas aizrāva.
Es sev vēl piedodu, jo rehabilitējos pēc mīļa cilvēka zaudēšanas. Taču ilgāk vairs nedrīkst.
Ideāli, ja ciba būtu vien: literatūra, mākslas un brīvā laika pavadīšanas ideju laboratorija, cilvēku satikšanai dzīvē pakārtots sludinājuma dēlis.
Gribu atpakaļ savā dzīvē:
*tējas un ēdienu gatavošanas rituālus
*dzīvas sarunas
*ar roku rakstītas vēstules
*ilgstoši meklētas dāvanas
*darbu, kas interesantāks par cibu
*radošo bohēmiņu
*garas pastaigas vienatnē un divatā
*kinogaleriju
*Vecrīgas bruģi
*neordināru lietu meklēšanu second hand
*mākslas taisīšanu
*JRT
*Undīni
*u.c.lēnās – nekomerciālās vietas
*laiku bez mobilā telefona, e-mail
*ilgi ilgotas, plānotas tikšanās
Atgūt moderno ātrumtehnoloģiju man atņemto laiku. Nevar būt, ka man jums nav laika. Reiz taču bija un pietika. Jūs man esiet nozīmīgi Dzīvi. Tas nekas, ka atrasti šeit.
Uz tikšanos. |
|