| Imants Ziedonis |
Apr. 29th, 2005|03:19 pm |
no klintīm augšā gaisma slējās,
un akmeņi zem sevis smējās,
man kausā ceļš kā uguns lējās,
un ņēmu izdzēru es to.
un pašķīrās man vaļā aiza,
un zobens,debesis kas graiza,
un plaušas cēlās pilnas gaisa,
un varēju es neelpot.
tas ceļš tik ļoti apzinājās:
kur neiedams-mūs vedīs mājās,
ceļš manī iekšpusīgi krājās
un ārpusīgi sauca prom.
ceļš soļus izsauca no manis,
ceļš ir mans gans,kas mani ganīs,
ne ceļa galā reiz man zvanīs,
bet ceļa malā tikai.
1983.
/citrondzeltenu taureņu uzbrukums |
|