| neko jaunu jums nepateikšu |
Mar. 17th, 2005|10:22 pm |
reizēm ir svarīgi paklusēt īstajā brīdī.un pēc tam sāk likties,ka telepātija ir normāla,ikdienišķa parādība.un man arī liekas,ka sapņos mēs satiekamies.vai gan citādi man būtu tādi rīti?
es baidos baidos baidos
kāds/kāda man pieskarsies
un tad no manis gāzīsies laukā kā no pārbāzta skapja
tik sen neviens...
un ar laiku cilvēks iemācās negribēt...
un neviens mani nemīl tik ļoti,lai tiktu galā ar tām pāris manām sasodītajām dīvainībām
[pati sevi es arī nemīlu pietiekami,lai tiktu.galā
un Tevi es pārāk mīlu,lai sevi Tev novēlētu ar savu samezgloto,cieši sasieto bagāžu
varbūt drīz būšu gatava satikt vēl cilvēkus
taču šobrīd ir pilni skapji ar nenotikušiem mīļākajiem,jauniem draugiem uz mūžu,pagātnes rēgiem un iekšas skrāpējošu nogurumu
atpūsties
3 dienas darbā un es jau esmu vraks.kaut kas nav tā.kaut kas vienmēr nav tā.bet nu drusku labāk ir.par solīti
tomiņš atradies.mazliet.par daudz brīvais cilvēx
un man vairs negribas bučoties bastejkalnā ar šampi un veselu baru kaut kādu ļaužu.un sagaidīt pavasari
ziema.nav nekas skaistāks par mirgulīšiem sniegā.nu nav |
|