| Stilists manī atmodināts |
Oct. 9th, 2003|12:42 pm |
Manī pamodās stilists. Šorīt redzēju kādam vīrietim labākajos gados tādu feinu it kā mantelīti, it kā žaketīti, pagarinātu, formīgu un ļoti stilīgu, kas varētu patikt pat rūdītiem uzvalku nīdējiem un “džinsās tērptām dvēselītēm”. Trūka vien pulksteņķēdes & krāsa varēja būt mazliet cita – man tāds vislabāk patiku tumši zils vai zilganpelēks.
Sev es arī gribētu ko tamlīdzīgu – tādu rudens šineļmantelīti bez liekām detaļām, vienkrāsainu, piem, plūmju violetu vai sūnzaļu, vai tādu ņipri rudu – rūsas krāsas. Pusgaru, viduklī pieguļošu..., ar vienkāršu augšu – tā lai var notīties ar garu, pri garu šalli... Materiāls – āda vai audums. Samtains...
ĻOTI SAGRIBĒJĀS.
Un vēl- kā jūs, īpaši, vīrieši domājat, - ja estēts manī skaidri redz, kas labi izskatītos kādam konkrētam cilvēciņam, kurš tīši vai netīši ir nevērīgs pret apģērbu, vai es maz drīkstu ko teikt? Bet vajadzētu tikai mazus štrihus, lai viņu ārēji pārvērstu burvīgā “angļu džentelmenī”, ar krāsu un formu izceltu viņa labākās īpašības gan raksturā, gan izskatā...... Negribas uzbāzties, negribas pāraudzināt un uzspiest savu lietu redzējumu... bet es redzu, redzu... fuuu... Redzu. Nav viegli būt man. |
|