| Atzīšanās sev/Tev/whatever |
[Jan. 26th, 2004|09:37 am] |
Neko es neturpinu,dzīvi neturpinu.Vēl nerodu sevī tādu vēlēšanos.
Vēl pasaule liekas pusdzīva, pelēka un pustukša un pusjēdzīga.Bet Nevienam nav jājūtas vainīgam.
Un to apzinoties manī saplīst tūkstošiem šampanieša burbulīšu.Un es atcerēšos šo pusdzīvi,kad man nākamreiz būs bail lekt.
Pēc laika man atkal izdosies sevi apmānīt.
***
Divi, kuru dēļ bij vērts dzimt-tie vizuļi sniegā un mazi pērtiķēni. |
|
|
| !!!!!!! |
[Jan. 26th, 2004|11:25 am] |
Saulīte...
Izskatās, mani paraus atkal.Ļaužu mālēšanu karnevālā šogad derētu atkārtot.
Pofig par bijušo kavalieri,kura seju nu galīgi šai sakarā negribu redzēt.Skatīšos uz viņa degunu un aukstasinīgi bīdīšu lietas.Deguns ir vienīgais, kas viņa būtībā nav falši skaists, bet paīstam.
Zīmēšu leduspuķes, un taureņus dāmām uz krūts,gotiskus ziedus uz dažāda biezuma pleciņiem, maziem puikām uz dūrēm rakstīšu-
Žora un "tetovēšu ar zilu tinti"...
Jā, gribu, gribu, gribu... |
|
|