| Māksla un vilšanās, un jauns redzējums |
[Dec. 17th, 2003|09:10 am] |
Smejos pati par sevi. Ir man tāds niķis cilvēkus idealizēt, īpaši tādās dienās, kad snieg, kad ir balts.
Balts sniedziņš snieg uz atkritumiem. Bet -balts sniedziņš snieg arī uz zemes, no kuras dīgs zāle. (Un uz skujiņām, tas tiešām IR skaisti un neaizskarami.)
Taču nu atšķirībā no aizlaikiem arī realitāti esmu iemācījusies saskatīt. Nevis tikai mētāties no sniega pie atkritumiem.
Stāsts tāds-garastāvoklis piepacelts,māksla pār lūpām un no pirkstu galiem veļas. (Kā es visus mīlu un tamlīdzīgas muļķības.Kā jau Ziemassvētkos.) Tiek iegādāta un iesaiņota dāvaniņa. Uzrakstīts apsveikums. Nu apmēram tā:
"Tam un tam (klāt , protams, dzejiski mīļvārdiņi)(Protams, Viņam tas viss,- vienīgajam un īstajam...)
viss pārējais ir leduspuķes
tās izkusīs
tās izkusīs
Ieraugot piesnigušo Vecrīgu, mani pēkšņi pārņēma spējš prieks. Nekūstošu sniega gabaliņš lai Tev dāvā prieka zibšņus brīžos, kad domā sevi vientuļu esam.
Ziemassvētku noskaņās... Datums, paraksts."
(Šajā vietā saņēmējam jāslauka aizkustinājuma asaras un jājūtas aplaimotam.Kā arī, protams, jāatzīst mana unikalitāte.)
Bet tas vēl naf viss, mani dārgie. Iesaiņojums. Estēts manī arī tovakar pamodās.(Hi, hi...)
Dāvaniņas izsaiņošana izskatītos apmēram tā:
Sudraba papīrs aptver saturu kā konfekti,
augšdaļa veido burvīgu ziedu, ar vairākām, smalki saveidotām ziedlapiņām (magnoļija vulgaris..:))); apsiets ar sudraba diedziņu stīdziņām... (Kuras būtu sasodīti grūti atpiņķerēt...) Atverot, parādās vēl viens papīrs- balts, bet, atverot to, atklājas, ka iekšiņa tam ir sudrabaina.
Un tikai tad acīm paveras Tas, dāvinājuma objekts. Objekta mērķis ieraudzīt skaisto (manī?)un izrotāt.
Šovakar es izplēsīšos līdz saturam, grezno iepakojumu saplēšot ar teatrālu kaisli.
Man patīk rituāli. Tie atver acis.
Tā kā esmu sevi atmaskojusi un par sevi pasmaidījusi, jūtos krietni labāk.
Un krietni labāk arī par to, kurš būtu kļuvis par šīs izrādes upuri, jo
ideāls ir miris, bet reālais.. iedomājot par viņu,smaidu. Varbūt tas ir jauns Sākums.:) |
|
|
| Snieg |
[Dec. 17th, 2003|01:04 pm] |
Beidzot sagaidīts ilgotais sniegs.
Tikai kāpēc kļuva auksti un skumji? |
|
|
| sniegs |
[Dec. 17th, 2003|02:45 pm] |
..tas ir balts un tīrs..
..tas iekrīt dvēselē un to nomierina, attīra..
..tas sadziedē rētas un apmīļo sāpes..
..tas dzirksteļo priekā..
..tas liek skraidīt un lēkt bezrūpīgi kā bērnam..
..tas veldzē no domām un darbiem pārkarsušo galviņu..
..tas pieskaras-maigi un glāstoši, kā mazi
mušu skūpstiņi..
..tas liek domāt par to, ka gribu labāka kļūt..
..tas ir platonisks..
..tas noslēpj nepilnības un visu dara skaistu..
..tas ir garīgs, tajā ir miers pretstatā baudkārei un kaislībām..
..tajā ir piepildījums..
..tajā ir D.mīlestība..
..tajā ir atpūta un ziemas miegs..
..tas ir kā pūkains džemperītis, sedziņa, glāsts..
Man uz brīdi nevajag neko citu. Es nezinu, cik ilgi vilksies mans ziemas miegs, es nezinu, cik ātra būs pamošanās. Ļauj man vienkārši būt, neprasi neko, nepārmet, lūdzu. Pāries. |
|
|
| Pietiks..nomocījos.. |
[Dec. 17th, 2003|03:51 pm] |
..pietiks..domāt, izvērtēt, vilkt plusiņus un mīnusiņus; tik un tā neko izprātot nav iespējams. Paļaušos uz Čuju Ivanoviču un māsu Fīligu.
Pārslēdzos mākslinieciskajā režīmā. |
|
|
| |
[Dec. 17th, 2003|04:12 pm] |
..atslēgt domāšanu..restartēties..
..iebāzt galvu kupenā..
..lūdzu palīdzi man nedomāt.. |
|
|