| |
[Dec. 10th, 2003|11:37 am] |
nepieskaries man
šogad man negribas atkal pieķerties
kļūt greizsirdīgai un privātīpašnieciskai
ilgāk tikai dot
un tikai nejauši, reti un pēkšņi satikties
atvadīties bez sāpēm
dzīvot bez ilgošanās
neturēties pie nākotnes sapņiem
neturēties pie rokas
neturēties ne pie kā
daudz brīvības, sevis un Ceļa
3x dienā pēc ēšanas |
|
|
| la la la |
[Dec. 10th, 2003|02:32 pm] |
"Tu esi tik trausla:
Viens nejaušs pieskāriens
un Tu saplīsti gabalos."
Laikam tā tas Mielavs dzied.
Viss ir kārtībā. Esmu vesela.
Aukstumpumpa man ir no vēja. |
|
|
| |
[Dec. 10th, 2003|04:11 pm] |
"Tu nomodā sapņo par daudz. Tu sasalsti ledū tik viegli."
(Tas pats Mielavs. "Dzīvais porcelāns.") |
|
|
| Sāp. |
[Dec. 10th, 2003|04:46 pm] |
Mazas asas bultiņas lidinās šurpu turpu.
Un trāpa katreiz mērķī. Katreiz vissāpīgākajā vietā. Visvājāk aizsargātajā.
Man likās, ka esmu iemācījusies tā nedarīt otram. Man likās, ka esmu iemācījusies, to nejust.
Atsūtiet man bruņas. Skaistas, sudrabā kaltas. Var arī vienu mazu sirdsbruņu.
Un mīļu pūķīti-sargātāju. Baltu, ar pērļainiem sāniem, mazu sārtu mēlīti un siltām, valgām ačtelēm uzticīgām kā sunim.
Varbūt tad es iemācīšos neskrāpēties? |
|
|