| Rīts ar diviem jaukiem puikām |
[Dec. 9th, 2003|02:12 pm] |
Stāsti par Kaspara Bindemaņa bērnību "Ievā":
"Tanī laikā mēs ar Kaķi (dīvaini, bet kopš dzimšanas savu tēvu citādi neesmu uzrunājis) dzīvojāmies pa Ikšķiles vasarnīcu. Un kā kaut ko pilnīgi brīnumainu atceros milzīgu zaļu spāri pie loga aizkariem. Man tolaik bija arī zaļa kājminamā mašīna. Fāterītis mēdza piesiet mašīnu riteņa aizmugurē un vizināt mani. Un vēl mašīnai bija divas kabatas, kurās nezkāpēc bija ieliktas divas zaļas šampanieša pudeles."
Māsa: "Tikko mani atveda mājās no slimnīcas,viņš esot uzmanījis katru manu ēdināšanas reizi. Mammas piens viņam laikam nešķita nopietns ēdiens, jo Kaspars bieži vien stāvējis pie manas gultiņas ar desmaizi rokās."
...
Un tramvajā- viens tāds ~7 gadīgs runčuks tik mīlīgi snauduļoja un nevarēja izkārpīties no vecmammas siltā sāna patvēruma. Pēc tam stāvēja man priekšā un līgojās, tik kolosālā paļāvībā, ka, -ja es kritīšu tā svešā tante mani noķers. Un vēl tā šķelmīgi lūkojās un smaidīja.
Kaut vairāk būtu tādu feinu latvju puiku!:)
Un saulīte.:)
Kaut kas iet uz labo pusi manā dzīvelē, jūtu. Un man nekas nav jādara un jāizcīna!
Jā, un telepātija, tas ir vienkārši.
Labrīt.:) |
|
|
| Man patīk cilvēki kā pilis... |
[Dec. 9th, 2003|05:02 pm] |
Senas pilis, gaiši pelēkiem mūriem, ar daudzām velvēm, pagramiem, tornīšiem, kāpnēm un jumtistabiņām; daudziem vārtiem, duravām un šauriem, krēslainiem gaiteņiem.
Nav viegli viņus saprast ar prātu,nav viegli iepazīt un aptvert visas šīs dzīles un plašumus, un augstumus. Reizēm tas ir kā akmeņus dvēselē velt,un katrreiz ir kādi pārsteigumi un piedzīvojumi; acij atklājas kāda nepamanīta skulptūra zāles stūrī vai kāda pasaku tēla veidojums fasādē.
Man patīk cilvēki kā pilis un pilis kā cilvēki. |
|
|