| |
[Dec. 5th, 2003|10:40 am] |
Kāpēc aizraujoties ar cibu, sāk pašai ščist (nevis šķist, bet ščist), ka man ir kaudzēm problēmu. Blēņas. Viss ir. Viss IR.
Iespēju vairāk kā spēku tās izmantot.
Varbūt arī tā ir problēma?
Nevaru izlemt, vai rīt doties uz laukiem, lai slinkotu vai lai mācītos... abus gribās. |
|
|
| |
[Dec. 5th, 2003|12:18 pm] |
Izdomāju, ko darīšu ar savām smadzenēm atlikušo dienu. Jāuzraksta cilvēkiem, kas par to neko nezin, kas ir un ar ko laba ir mākslas terapija.
Vispirms jautājums publikai:
Kā jums liekas, ka tā tāda ir? Ko ar to dara? Un kam tā vajadzīga? |
|
|
| |
[Dec. 5th, 2003|05:01 pm] |
Biju jūtu uzplūdā sarunājusi randiņu ar vecu draudzeni. Senu. Atkrita.Atvieglojums. Esmu tik nogurusi, ka nevaru vairs izspiest no sevis ne kripatiņas formīgas uzvedības.
Veltīšu vakaru sev mīļajai.
Vai arī jauši vai nejauši vēlos šodien satikt kādu, kura klātbūtnē jūtos mājīgi un labi, kura klātbūtnei par godu nav speciāli sevi mākslīgi enerģētiski jāuzprišina.Vienkārši būt. Tā kā ar sevi. Atslābt.
Varbūt vēl neesmu tādu sastapusi?
Jāpašķirsta sarakstiņi... Nu ja, šobrīd vairs/vēl nav.
Varbūt tas iespējams tikai virtuāli? |
|
|
| P.s. |
[Dec. 5th, 2003|05:14 pm] |
Tikko atradu īstā cilvēka iekšējās izjūtas definīciju- man ar viņu ir tikpat labi, kā esot vien pašai ar sevi.
Lūk ar tādu vīrieti es gribētu nodzīvot to atlikušo... jo ar sevi man ir labi, interesanti un pietiekami (reizēm par daudz).Vienkārši.:) |
|
|