| Būs laba diena |
[Sep. 24th, 2003|10:37 am] |
| [ | mood |
| | I feel good | ] |
| [ | music |
| | Zemeņu lauki būs vienmēr | ] |
Visas zīmes to rāda. Rīts smaržo pēc rudens, parkā pļauj zāli ar mazu omulīgu traktorīti, tramvajā izdodas izlasīt divus īpašus gabalus vienā žurnālā. Esmu atguvusi ticību žurnāliem kā šķirai – šoreiz tā ir “Una” ar garšīgu interviju ar burvīgo Vēsmu Konteri un kādu rakstu par ikdienas pelēcīgo steigu.
Atnāca atpakaļ Tā sajūta. Man ir kādi tīn tīn gadi, esmu ieritinājusies lielajā virtuves atzveltnes krēslā, no turienes ar pūlēm izkonkurējusi suņuku, un lasu “Santu” no vāka līdz vākam, un katrs gabals mani paņem un atklāj no jauna to gaistošo izjūtu – zinu Patiesību par Dzīvi. Tik dziļu, ka dziļāk vairs nav iespējams. Un tik trauslu kā taureni.
Mirkļa ieelpošanu. Tu esi skaists, jel kavējies. Tā nesteidzīgi visu izbaudīt, apdomāt; ilgoties un doties tālās pastaigās, laiks lai piebremzē savu auļošanu, lai tas atrodas labām domām par tuviem cilvēkiem, lai vēstules pārnēsā bērīši, kleperīši un subj. nozīmīgus lēmumus nebūtu jāpieņem tik mežonīgā tempā.
Apturēt, paturēt sevī, nepazaudēt to līdz pat vakaram, kad kaķi un sapņotāji saraujas kamolīšos un ripo pa sapņu celiņiem aizvien dziļāk sevī iekšā. |
|
|