| Bez vārdiem |
[Sep. 16th, 2003|03:32 pm] |
“Mūsu vecumā depresija un naida kurināšana ir lieka greznība.”
Nē, es nejūtos veca, gluži otrādi,-man ir kāds vēl pašai līdz galam neatklāts dzīvības eleksīrs, kas ļauj re-startēties pa brīžam, sākt jaunu skaistu dzīvi un atkal justies tikpat spriganai kā 17 gados. Nē, labāk – 23, tas ir mans mīļakais cipars. Tā ar tām raganām ir. :) Vienkārši tad, kad ir izkristalizējies, kas esmu, ko gribu un kas man ir jādara, pēkšņi škiet, ka ir tik daudz jāpaspēj. Jo dziļāk mežā, jo resnāki partizāni. Jo vairāk uzzinu, jo vairāk uzzinu arī to, cik maz vēl zinu, protu, esmu izjutusi, un saredzējusi.
Tādas mierīgas dienas, sidrabainiem mākoņiem apmākušās un klusas. Viss ir kārtībā. Viss rit savu gaitu. Strādāju kā rūķītis. Nav ne pārlaimības, ne dramatisku ciešanu, arī krāsainu taureņu nav.
Varbūt kāds sagādās kādu košu pārsteigumu? |
|
|