| Slinkā diena un stāsts bez morāles |
[Sep. 5th, 2003|01:03 pm] |
Pasludinu slinko sviesta dienu. Man ir tapis pastāvīgais inča pieslēgums darbā, līdz ar to sviesta daudzums manā dzīvē krietni pieaugs.
Jūtos pelnījusi. Nelielu rehabilitāciju.
Man vakar izgāja dīvaini. Žēl, ka tamdēļ vismaz uz laiku būs jādelīto manas skaistās vakara pastaigas mājup pa liepu gatvi no 10.tramvaja. (Vien mēness un zvaigžņu apgaismoto, un smaržīgo visos gadalaikos... :( ) Tātad,eju ka es ap 00.00 mākoņus pētīdama,skaistas domas par Tālo un Neaizsniedzamo vērpdama & Veidenbaumu pieminēdama, kad mani pāris riebīgas un stipras roķeles atgriež realitātē; pēc dažām sekundēm mudžekļa, spiedzienu un nespējas izrauties manī laikam pamodās psihologs. Kā rezultātā uzmācīgo tipiņu atvēsināju pašai neticamā ātrumā. Rezultātā, protams, “mātes” valodā rimti aprunājāmies, - kā šo sauc, kā iet un kas uz sirds, par to, cik “h*****” mums šajā pasaulē klājas, par dzīves pārestībām & so on. Lai būtu jautrāk, tāpat nez no kurienes iznira otrs, kas gan tikai neizpratnē klausījās. Nu neko. Saņēmu 3x atvainošanos un solījumu “boljshe glupostjej njegjelatj”.
Šķīrāmies kā čomi. Man paveicās, ka tie bija vienkārši nelaimīgi cilvēciņi, kam gribējās parunāties, nevis maniaki. Kaut gan, arī maniaks ir cilvēks un tikko šādā situācijā zaķis izturas pret šamo kā pret cilvēku, ar patiesu (!) labvēlību balsī, ar mierīgu attieksmi un (kas netipiski!) nebaidās, nemūk un šo par nelieti neuzskata, tad visam teorētiski jābeidzas labi.
Morāles nebūs.
Iekšējā sajūta – kamēr es esmu nomodā par Tevi un Tu par mani, nekas ļauns ar mums nevar notikt. Tik vienkārši. |
|
|