| Klikšķis |
[Aug. 29th, 2003|09:39 am] |
Vakarvakars bij ekselents – beidzot atradu laiku tikai sev un gāju, kur sirds velk ar līkumiem mājup. Ieklīdu kādā nomaļā ieliņā. Mākslinieciski apdrupušas, senas un pieredzes bagātas mājeles. Pagalmi. Klusums.
Laiks bija vājprātīgs – reizē lija un saule spīdēja, varavīksne pierādīja, ka debesjums tomēr ir apaļš, lai gan, ejot pār tiltu nepameta sajūta, ka atrodos lielā acī un tulīt tulīt aivērsies plakstiņš un manis vairs vienkārši nebūs. Vēl pamanījos atrast mežrozīšu augļus un pastaigāt pa zāli. Noskaņojums bij saskaņots ar laikapstākļiem. Emocijas... sajutos tik bezspēcīga kaut ko nebūt ietekmēt. Apzinos, ka ir Kaut Kas noklikšķējis mums ar vienu cilvēciņu un to, ka tam nav nekāda sakara ar prātuļošanu. Tā vienkārši ir. Un es neko nevaru padarīt. Vienīgi bēgt, atsakoties no iespējas zināt, kā būtu, ja būtu.
Labi, Režisor, kur tad es likšos. Es nebēgšu.
Mājās klausos Mensona disku. Tas ir absolūti klausāmais-galīgi ne fona mūzika. Tikai klausos. Arī kaķis nekustīgi sēž istabas vidū, vien ausis kā lokatori griežas un acīs dzīvespriecīgas ziņkāres spuldzītes deg. Fanojam.
Naktī atkal jau liktenīgais sapnis-esmu skolā. Kā allaž, kad jāpieņem kāds atbildīgs lēmums un kad ir kāda nebūt “dzīves skola” jāiziet.
Nedēļa tulī būs galā! Nogurums no i-neta un datoriem... Uz laukiem!!!
Pabūt ar sevi, ar māju atmosfēru. Mieru, tikai mieru... |
|
|