| Par mazām, bet Lielām lietām |
[Jul. 21st, 2003|12:26 pm] |
Mirkļa izjūtas, ko gribas apstādināt. Gandarījums par izdevušos pasākumu. (sk.15.-16.07.03.) Dzīva vēlme uzradīt vēl ko tamlīdzīgu. Nogurums, jo jūtos IZLIKUSIES. Un garīgi uzpildījusies ar skaistiem un lieliem mērķiem, kā jau satiekot vienu no saviem dzīves Skolotājiem. Piezemētais darbs,Rīga, krievu valoda uzbrūk atkal. Ceru, man izdosies atrast brīdi šīs mirkļa izjūtas iegravēt kur dziļī sevī.
Es draudzējos ar Tāšu muižu, tā ir kā dzīva būtne. Lai arī šoreiz nemaz tik ļoti braukt negribējās un 5dienas vēl vilka līdz Rīgas rūpes, raizes un sāpītes, pamostoties, sajutu, kā tā mani ir samīļojusi un sākusi dziedināt. Gribas, lai to redz un jūt arī mani savējie cilvēciņi. Elpo tīru, pēc liepziediem vai pēc linsēklu eļļas smaržojošu gaisu, naktī klausās sienāžus, izdziedas, pamostoties aiz loga redz saules apspīdētu dīķi, kurā peld gulbji, sajūt to pamatīgumu, kas ir šajās senajās sienās...
Man ļoti patīk nepabeigtība, kas tur strāvo-neapdarināti ķieģeļi un vēl neatjaunots kamīna rotājums...zālājs, kurā arī mani bariņi ik vasaru ievieto kādu puzzles gabaliņu...mērķa sajūta-ir vēl daudz ko darīt- kādiem 30 gadiem uz priekšu un katrs sīkums, ko ieguldi, ir Liels un Vērtīgs. Nākamgad varēšu konstatēt, vai liepiņas, ko mācījos apgriezt, būs kļuvušas kuplākas un ņiprākas, vai zālāja fragmentiņš, ko izveidojām, būs sazaļojis...
Ir kur dvēselei ieskrieties... Tā ir vieta un cilvēki, ar kuriem sarunājos domās. Kad uznāk kārtējā Dzīves Jēgas Krīze, ir no kā atsperties... :) |
|
|