| Vīriešu vainas izjūta |
[Jul. 18th, 2003|02:51 pm] |
Pastāstiet man par tādu mistisku lietu, kā vīrieša vainas izjūta.
Kā vienam cilvēkam A(viņš), kurš ir pametis cilvēku B (viņa), kurš reizē ir bijis viņam arī labs draugs, var būt MILZĪGA, nepārejoša vainas izjūta par šo pamestības faktu. Tik milzīga, ka tā traucē satiekoties smaidīt, smieties, darīt mīļus pekstiņus un justies labi... kā senāk.. kaut arī tas otrs jau visam ir ticis pāri. (Vai varbūt nē...?) Skumjas, žēlums, vainas izjūta... nožēlojami šķēršļi pasaulē, kur īsti draugi ir antikvāra vai aizsargājama vērtība...
Vai arī vainas izjūta ir vien pašapmāns vai otra mānīšanai plakātiņš...
Bailes no ATBILDĪBAS? Saistībām? Vai arī draudzība ir saistības?
Varbūt par daudz esmu skatījusies bērnībā tādas filmas kā : “D’Artanjans un 3 musketieri” un “Uz priekšu , gardemarīni!” Varbūt tā ir mana romantizētā pasaules uztvere pie vainas, bet man nav problēmu solīt un solījumu turēt, jo solījums ir motivācija izpildīt (pretēji tam-es neko nesolu, tad man arī nebūs jādara, ja man negribēsies..),pienākums, arī sajūta-mēs viens par otru kā klints. Ja tas reiz ir bijis...
tik dzīvs un patiess, vai pametot ir jāizmet laukā arī tas? Kaut kā dumji.
njeveshatj nos gardemarini
golubchik, rodnoj moj
nenodod, nenodod |
|
|