| Atkal jau she |
[Jul. 14th, 2003|01:07 pm] |
Ļoti sportiska nedēļas nogale. Divas dienas pavadīju laukos gana askētiski – ēdot zemenes un peldoties pa 3x dienā ( parasti pietiek ar vienu), kā arī metodiski izvairoties no cilvēkiem, kam varētu izkratīt sirdi, audzinu raksturu. Tā nu viņa man krūtīs pukst neizkratīta un pilna kā pērkonam uzbriedis mākonis. :)
Esmu šoreiz apņēmusies “būt liela meitene” un ar sevi tikt skaidrībā bez psihologu-diletantu, Skolotāju un citu labprātīgo vai arī uzmācīgo Uzklausītāju un padomdevēju bataljona. Kā arī pamēģināt gluži ne-sievišķīgi norīt un negāzt savas emocijas nevienam virsū, jo īpaši Nevienam. Varbūt kaut kas nebūt izkristalizēsies.
Centos lasīt Ē.Fromma “Psihoanalīze un dzenbudisms.” Pie skaidrības un apskaidrības nenonācu. :)))
Ja kāds man cilvēcīgā valodā varētu izskaidrot, ko nozīmē SATORI, varbūt kļūtu vieglāk… Esmu zaudējusi formu pārgudru tekstu lasīšanā un aptveršanā…
Vēl izklaidējos, lasot jasmīnu ziedus spilvendrānās, lai saldāks miegs, lai dzīvot un elpot vairāk gribas, lai vasara paildzinātos… Peldes pie tam ir atraisījušas manī tāda kā nekaunīga spēka rezerves...Gan jau…
jasmīn
ja-smīni
gribu Tevi
paņemt sev līdz
neiespējami
bet tomēr
mazliet |
|
|
| Kluuusuuumuuuuuu!!!!!!!!!!!!!!! |
[Jul. 14th, 2003|03:17 pm] |
Vai es nemīlu cilvēkus?!
Kontrastā ar brīvdienu sienāžu sisināšanu un ne- cilvēcisko klusumu dabā
griežas ausīs kolēģes nepārtrauktā čivināšana telefonklausulē,risinot visas savas sadzīves un ģimenes problēmas, neaizmirstot katram tuviniekam pajautāt, vai tas jau paēdis un ik pēc 15 min- kā tagad jūtas... Online ar kādiem 5, vēl pagūstot arī strādāt.It kā dabisks runātprieks, taču...rrrrr....
Man tā rezultātā galīgi nevedas tulkot stāstus par ar vēzi slimo mākslas galeriju.
Kā es ilgojos pēc cilvēkiem apkārt, kas prot pilnvērtīgi klusēt un liek mierā…
Vēl pavisam nesen man nācās piedzīvot tādas šausmas kā kādas būtnes neatslābstošu vervelēšanu romantiskā vidē- laiva, 2 pāri cilvēku, zivtiņas lēkā, putniņi dzied, odiņi kož- viss kā pienākas, lai beidzot atslābtu, izbaudītu mieru…ne vella!!! Tik es viņu izbaudīju kā spēdama izskaitīt līdz 3 un ievilkt elpu, kad šamējā atkal atsāka savu nenogurdināmo dziesmu par čipšu cenām, kafijas automātu markām, ūdensžurku vairošanās īpatnībām..da es pat neatceros…tas viss bija tik…tik …neiederīgi un traucējoši, ka ir izskrējis cauri manām ausīm, neko starp tām neatstājot… gribējās tobrīd vienkārši klusām sēdēt blakus sev mīļam cilvēkam, kuram blakus ir labi vienkārši Būt.
Pamēģiniet kādreiz attiet malā kādā pasākumā un paklausīties troksnī, ko veido n-to cilvēku grupiņu vienlaicīga šušināšana. Kaut kas līdzīgs bišu spietam…
Visneciešamākais troksnis uz pasaules brīžos, kad negribas būt daļai no šī spieta.
Vai esmu egoiste, vai nemīlu cilvēkus, vai tas ir kāds nepārejošs enerģijas trūkums,kontaktu pārsātinātība, malā stāvēšana? Nazinu.
Katrā ziņa virtuālais saziņas veids šobrīd šķiet viskomfortablākais.:)
Vai kādam ir kaut drusciņ tāpat?
AAAAAAAAAAA, pie otra telefona atkal saaaaaakaaaaaaaas, gribas nošauties….. |
|
|