| Par to kafiju... |
[Jul. 10th, 2003|05:00 pm] |
Tāda kā kafijas diena… Kendo to iesāka ar rituālas apliešanās gleznainu aprakstu, bet man sarunāta kāda lietišķa vstreča Double Coffee un tikko vēl kāds cits piezvanīja un pajautāja, vai es dzerot kafiju. Laikam iespēja piedalīties kādā no tām smieklīgajām diskusiju grupām un par brīvu strēbt kapiju.
Vēl nekādi netieku līdz tām noskatītajām kafijas krūzītēm, ko ļoti vēlos iegādāties pašas priekam. Zīmes…
Ko es domāju par šo “dievu dzērienu’? Es to atmetu ik reiz, kad sāku dzert to biežāk kā reizi dienā, jo, ja tas sakrīt ar miegainu periodu, krūzīšu skaits aši un nekontrolējami pieaug un nepalīdz pamosties, drīzāk otrādi. Galva pārvēršas kafijas spainī, miesa vārguļo.
Bet no rīta vienu tasīti vajag-vairāk smaržai, ne garšai, sarunai ar gudru cilvēku.:) Ja man atņem tās 5 minūtes meditācijas, tad varu sakost jebkuru, kamēr neesmu līdz galam pamodusies. Kafija gultā man nepatīk, jo pirmā pamošanās nepieciešamība ir ūdens, toties kādam citam sagatavot…jā… Atceros gan kādu rītu kojās, kad Kolēģis trīs zeltenes cienāja ar kafiju un pašceptām siermaizītēm. Tas gan bija Īpaši-varbūt pietika visam mūžam. :) |
|
|