| Tirkīzzila izglābšanās |
Jul. 11th, 2003|04:11 pm |
Atceros kādu no nesenajiem būtiskajiem sapņiem, kuros no kaut kā jābēg, kaut kas brūk un šķīst. It kā senatnīga pilsēta, kas nenovēršami iet bojā. Izrauties drošībā izdodas.
Skrienot zem kājām – tirkīzzilas, skaistu vijīgu ornamentu lauskas…
Kaut kas no tā, ko PIE -PACELTĀ noskaņojumā tvert Rīgas fasāžu garām slīdošajos labirintos. Un tirkīzzilais –tērpos, detaļās, sīkumos…kā padots salmiņš, lai nenoslīkstu, kā nākamais solis. Es izglābšos pati no sevis, protams, ka izglābšos. :)
Kāda viedā ieteikums- ja ir pavisam draņķīgi- jāuzraksta uz baltas lapas tās lietas, ko vēl gribas piedzīvot un nākamajā rītā jāķeras pie to īstenošanas.
Nū nezinu, vien tagad, kad atkal turos virs ūdens, pacēlusies no savām zemūdens dzīlēm, spēju pievērsties šādiem sapņiem.
dejot kā trakai cauru nakti
vērot kā saule iekrīt jūrā
uzlikt vēsu plaukstu uz kādas pārkarsušas pieres
noskatīties kādu filmu ar Brūsu Vilisu
spēlēt badmintonu ar labu mūziku fonā
viegli slīdēt ar skrituļslidām
ilgi skūpstīties zem jasmīniem
ēst zemenes ar pienu
peldēt, peldēt, peldēt,peldēt…
Jau rīt būšu prom, ieniršu lauku klusumā ar pāris labām grāmatām&veselīgu pārtiku, lai jauniem spēkiem atgrieztos Rīdziņā un savā jaunajā dzīvē.
Vasara atraisot BĀRA INSTINKTU...:))))
Lai jumsīm izdevušās brīvdienas! |
|