| Divas lietainas rīta dziesmas |
Oct. 6th, 2003|01:22 pm |
K.Elsbergs/ E. Šubrovskis. Koju laiku kulta dziesmas. Tādas, kādas tās palikušas manī. Ar nepareiziem uzsvariem droši vien, bet maniem.
***
Stāstītu anekdotes,
bet zinu
tikai vecas un jēlas.
Purinādams galvu es minu,
ko šī sieviete vēlas.
Ko viņa uzglabā savā dvēselē,-
vēsajā medaļjonā.
Es viņu vedu ar šampi dzirdīt
vasaras paviljonā.
Es viņu vedu kā RETU ZVĒRU,
kas rātni man pēdās min. 2x
Es viņu gribu, uz viņu es ceru,
bet viņa to visu jau zin.
Stāstītu anekdotes,
bet zinu
tikai vecas un jēlas...
***
Plīst peļķēs burbuļi
ar ļoti klusiem paukšķiem.
Es lietus mētelī,
kas pirkts par dažiem taukščiem.
Pa ielām laipoju,
man asariņas birst.
Šis lietus indīgs,-
apkārt ļaudis mirst.
Aust pelēks rīts.
Man zobi drusciņ klab,
Un pelēks lietutiņš
pa koku lapām čab.
Un lapas birst,
kaut arī Pavasaris.
Šis lietus indīgs,
ko tad tur var darīt...
Dzen lietus āmurīši
zāli atpakaļ,
Viens dzenis nojūdzies
Un karogkātu kaļ.
Nu lapās atpakaļ
var dzīvībiņa līst.
Šis lietus indīgs,-
apkārt ļaudis mirst.
Es neredzēšu bērnus
nemūžam vairs nekad.
Tie nepiedzims
nevienam vairs nekad.
Te pēkšņi mazu meitiņu
es lietū redzu,
un savu mēteli
uz pleciem viņai sedzu...
Stop. Tālāk nē. :) |
|