| Lietainā rīta izjūtas |
Oct. 6th, 2003|12:49 pm |
Esmu aizmirsusi mājās lietussargu, lietus patīkami veldzē manu pārkarsušo pieri. Žēl, ka tikai pieri.
Pirms pāris naktīm es sapnī atkal kritu/lidoju/kritu/lidoju...juuu...
Brīvdienas bija Burrrrvīgas.
Māmiņa dabūja krāšņu rudens pušķi, kurš tapa tapināts caur tumsu, lukturiem un rūgti-saldām pīlādžogām, rasainām kājām un zvaigžņu actiņām. (Paldies visiem jaukumiem, kas iesaistījās šajā projektiņā.)
Un vēl viņa dabūja pilnu māju ar gaidīti negaidītiem mīļiem viesiem. Es tam visam pa vidu kā zibens uzķērējs - novedējs. Padot to, padot šito un izņemt nervozajai jubilārei no rokām to un šito, lai nenomet zemē; to nolikt, to sagriezt, tam kafiju, tam maizīti... fū...
Toties – beidzot man ir Liela un Laimīga Ģimene. Mēs to panācām, brāļuk, beidzot, mūsu sētās sēklas ir izdīgušas, aug un zeļ. Un, protams, jūs paši, jūs paši. :)
Biedējoši drusciņ, mulsinoši – kā burvestības piepildās. Kā telpa piepildās ar Lielo M - tādu visaptverošu, viscauresošu, siltu un glāstošu, katrā skatienā un kustībā dzirksteļojošu......
Un Viesturdārzs svētdienā,un Viesturdārzs. ŠINĪ VIETĀ ES PAKLUSĒŠU. :) |
|