| Joki mazi. Mazi joki. |
Sep. 17th, 2003|02:04 pm |
Šodien atpūšos t.b. nodarbojos ar saviem tiešajiem darba pienākumiem-viegliem, bet skumīgi bezjēdzīgiem. Smīdina viss. Izklaidējos. Man ir datorkrēsls, kurš ceļas augšup un lejup bez liekām darbībām, ar sēžamvietu
draudzīgā duetā; daru to ar “tā tam jābūt” sejas izsteiksmi, bet ar acs kaktiņu vēroju klientu sejās reakciju uz šādām nepareizībām un iekšēji smejos, smejos, smejos... Nez kāpēc komiski man liekas, ka cilvēciņš no “Stimorol” sēd man pretī un intensīvi gremo savo produkciju. Un tas, ka vietējā “tošņilovkā” (ak, piedodiet, - sabiedriskās ēdināšanas iestādē padomju stilā) var dabūt kompleksās pusdienas par 80 santīmiem!!!! Un tas kā divi nopietni biznesa partneri pie mana galda tik pat “nopietni” cenšas salabot salūzušu spiedogu. Un tas man liekas tik mīļi un cilvēcīgi, atšķirībā no citām viņu kontaktēšanās reizēm.
Un...un...
Tas dēļ nervozās iekšējās sajušanās – šodien jādzer kafija ar topošo kolēģi t.i.- viņa jau tagad dara to, ko es tikai mācos. Jādzer kafija angliski. Ar manu ierūsējušo anglenīti. Drebeklītis iekšā, brēkulītis – ja nu tāpēc palaižu garām ko svarīgu!!!
Kāds grams atbalsta man nebūtu par skādi. Sen to neesmu nevienam lūgusi, kopš deletoju pāris īstās dzīves friendus ar glābēju kompleksiem. Kad katrs teksts tiek uztverts ar mešanos žēlot, dot padomus, glābt, ucināt, tad ir vai nav slikti, vienalga rodas tā riebīgā sajūta – esmu vāja.
Nu jau kādu laiku esmu jutusies stipra. Tiešām Cibas terapeitiskā ietekme?
A ko- uzrullējam masu histēriju?!
ES NEKO NEVARU!!!! NEKO NEMĀKU!!! NEVIENS MANI NEMĪL!!! NEVIENAM ES NEESMU VAJADZĪGA!!!!
Un vēl atbilstoši videi:
NEVIENS MANI NEKOMENTĒ, NEVIENU ŠIS SVIESTS NAFIG NEINTERESĒ!!! VISU IZDZĒSĪŠU!!!
:))))
Nu re, kā normālam klīniskam gadījumam pieklājas. Apburbuļojoši.
Jautru jums atlikušo dienu! |
|