| Kaut kāda bērnība atkal |
Mar. 15th, 2004|09:54 am |
Uzprasījos,lai tas,kurš pēc citu viedokļa sēž bībelē,baznīcā vai aiz mākoņu maliņas,bet pēc mana dzīvo iekšējā saulītē,mani māca caur attiecībām ar kādu cilvēku.
Ir sajūta,ka atrāvos.Un sapratu.
Man laikam nekad tik sakāpināti vairs nevajadzēs,lai Kāds pasaka: Tu šodien ļoti labi izskaties.Pirmkārt,es to zinu pati,kad labi izskatos.Otrkārt,es nedrīkstu par to kļūt iedomīga.Nu nav man bijis tētuka,kas saka:kāda tu man smuka princesīte.(Un laikam man vairs nevajadzēs tos pašslavinošos pukstus,lai noturētu sevi virs ūdens.)
Nav man bijis arī tāda mammuka,kam būtu pieticis laika man padziedāt apmēram tā:
GULI GULI,MAZAIS ŠMULI
UN LAI TEVI SARGĀ DIEVS
LĪDZ PAT IZMISUMAM GULI
SIENA ČUPĀ IERACIES...
-----
Bet gan EKRĀNS BALTS UN NEPARASTS
TAGAD MANI LAMĀ,TAGAD MANI SIT
ATNĀK MIKIMAUSIS KATREIZ JAUNS UN CITS
MANIS PAŠA RADĪTS IR ŠIS LĒRUMS VISS
Nostaļģija pēc neizdzīvotas bērnības...
BET NU NEKAS.tagad MAN IR JĀBŪT LIELAI MEITENEI.
Par vēlu.
Un JĀATMET NE-SMĒĶĒŠANA.
Citādāk jūtos Reta Parādība.
Labrīt! Būs laba diena.:) |
|