| Nu cik tad var |
Sep. 1st, 2003|11:48 am |
ĻOTI GRIBAS IESAKŅOTIES. Bija tāda izrāde, kur viens meituks nēsājās starp 2 mājām, vienmēr līdzi ņemot magnoliju puķu podā. Es tāpat nēsājos. Gribas laukus, bet tie nav mani lauki un man ar savām saknēm nesakrīt vērtības. (Acīmredzot, mani sencīši nav no mana karasa.) Un gribas pilsētu, jo tur ir mana vide, mani likumi, bet nav tās netveramās sajūtas. Atrast vietu, uz kuru gribētos aizvest grāmatas un PALIKT...
Šodien galīgi nav “5 gades plānu” sajūtas. Kaut kāds čīkstulis piemeties.
Es saņemšos. Pastāstiet lūdzu kaut ko kodoltermiski optimistisku! |
|