magnetisms

apēda brūklenāju viks
jautā vilks mazajam vikam
vilk, iedo padzerties pelašķu tēju
vilks saka - tu ko
viks izņem duncīti un padara to par ne-ieroci
vilks uz to ir priecīgs, iedod vikam vienu
viks saka vilkam, laba manta tev ir, vilk
vilks, priecīgs uz tādu lietu pavērsienu
vilks un viks ir labi draugi
viņiem ir kopīgas intereses
viks raksta dzejoļus
bet vilks ir labs animālis
viņš dzīvo mežā, gan viks gan vilks
novilkt mazliet laiku
lai duncītis notrulinās
un tad mierīgi griezt torti
nebaidoties savainoties

kādu bēdu vakaru
vilks saka vikam -
beidz domāt un sāc zināt
vilks domā uz to brīdi
tajā brīdī, kad viks ir laimīgs
visi kļūst priecīgi
nav vairs mežā meža zvēriem raizes
raizes aiziet jūrā dzert
jūrā ūdens tā līdz acīm
nevar redzēt, kur ir kas
kas tu tāds gar manām kājām
kas tu tāds gar vidukli un padusēm
es jūtu tavas maigās rokas, vik
tu mani turi stabili un tīri
kad iesim atkal tālu jūrā vaļus skatīt
tad redzēsim, kā tie kā māla bļodas
sapildīti ananāsu šķēlēm
sūta mums pa viļņiem skudru pūžņus
skūpstus

un lielas ir tās rokas
kas pasauli
kas pa pasauli, tas riņķiem vien
uz brīdi vienā lielceļa tualetē
tur kur rokturis pats nospiežas
tur nāca skudras garās rindās
atstāt savus pežu nospiedumus
es gāju pakaļ garās rindās
ar celofāna maisiņu uz pimpja
un gaidīju, kad liksies slīpi
ar visām priedēm, sūnām, ķērpjiem
tad sataisīju maigu guļvietu
izretināju skropstas un uzacis
uzasināju zīmuļus iekuram
un mēs dzērām aromātiskus baciļus
ir labi gulēt gultā saldenā
kad apkārt karo bada brāļi klusi
kad laukā iznākusi
tu raugies manā atvarā, māt

jūs uzzīmējāt garas lentas
no bezgalīga sākuma
un pūta vējš man matos, nabā, sejā
es zināju, tā nebūs vairāk rīt
un izlīdzinu grumbas pierē
izurbinu nāsis tīras
lai svaigais gaiss, kas albatrosa ceļavējš
lai mani aiznes tālu trejdeviņās jūrās
un atspēries pret kāda cietiem papēžiem
es lecu atraugāties vilcienam uz spārna
es griežos vilkam līdzīgās
un skrienu kleitās spīdīgās
manas skropstas tavās augstpapēžu kurpēs
mēs lūpukrāsu līmlentes uz pases
es gribētu ar tevi grūstīties
un pielipt sejai neredzētā skatlogā
būs rītu atkal jaunas trimdas
un klajumu sēs bezkājainas kaijas
bet mēs uz sava bērzu tāšu vīna
izlīdzinām visiem ceļu debesīs
un neuztraucies ne nieka
mēs atnāksim un atbrīvosim sēdvietu
saviem cilvēkiem un saviem bērniem
ar platu staru baterijām
un leikoplāksteri uz miega artērijām