magnetisms

šodien vairākas reizes minos ar kājām
daudz darīju tādas kustības
tad sēdēju, vairākas reizes,
bet tiklīdz sāku
tā minos kā negudrs
biju lipīgs putās pār lūpām
man gribēja piesiet pedofīliju
bet pludmale bija tukša
es trīsdesmit apsargiem iesitu pa muti ar savu velosipēdu
es ar to volatīli apejos
tā ka grācija
tā ka prieks skatīties
arī briedis uz mani skatās
bet nevienas plikas stirnas
tas tā, no norvēģu mitoloģijas
tad es divdesmit stundas sēdēju mežā
un meditēju uz nodzisušu ugunskuru
man piemetās trīssimts odi-spartieši
un es spļāvu rāvu
divas meitenes gāja bojā bumbas sprādzienā manā kvarterī
divas trešdaļas izdzīvoja, bet galvenie notikumi apturējās
nevajadzētu maisīt projekta galvgali ar deviņiem vakariem
bet kopistiski tas izskatās šādi:
galvu lauzīt var būt veselīgi
bet var būt neveselīgi, ja lauza galvu
tas mani noskaidro un es dodos dziļāk mežā
es tagad divas lietas katram nodēvēju
katram savs udzdevums
kebabu cept kebabu pārdot kebabu ēst un kebabu kakāt
piedodiet daiļās dāmas un dear germs
es jau skrienu ar paciņu deliveriju un paciņu parcelu un paciņu atgrieztu atpakaļ, jo nepareizi norādīta adrese.
es jūs lūdzu būt pacietīgākam un daiļas runas nemanierēt
jo es to pasūtu es to atsaucu es sapakoju un es lamājos
divi naktī, es eju kakāt

nav viegli, es tagad to visu atminos. kad neraksti pasakas, tad pasakas. tad pasaka un es griežos, bet ak šie pašpārmetumi. es klaigāju pa laukiem, tad lejas pie manis atnāk. bija tik īss brīdis, lai sevi apjaustu un tad jau atkal skaļajā barā. es dodos daudzas reizes, bet galva griežas pretī manai ejai. es tagad domāju, vai skaļi pūst ir tas pats kas bites pūst. īsta bite dzīva būdama nepūst, tā varbūt pelē ziemas mēnešos dziļā miegā, tai varbūt sapnī atnāk lācis, piesmirdina visu istabu dēļ caurvēja. viss apartaments saceļas kājās nakts vidū - kas man iekoda rokā, bet kas man kājā, kas man kreisās kājas vidējā pirkstā. es to suliņu izspiedu un pavārtījos zālē. manā tuvumā bija atkritumi no piknika, suņa fekālijas, citu dzīvnieku svešās dzīves tik aukstas un atpalikušas. kursi zvēriem, kā labāk socializēties ar cilvēkiem, jo cilvēki valda šo pasauli, tas ka zvēriem ir instinkti, tāpēc nevajag viņiem piedēvēt tiešu saikni ar aukstākiem spēkiem. cilvēki te ir valdnieki un tikai caur cilvēkiem pie dieva, no zvēriem nē. zvēriem vispirms būs jākļūst par cilvēkiem, cilvēkiem par titāniem, titāniem par dieviem. dievs nevar iegūt apgaismību, jo viņš ir mans draugs. dievs nevar atstāt šo pasauli bez manis, jo viņš mani pagaidīs, tad mēs kopā sarokosimies un lēkāsim kā mazgadīgas lezbietes. manam dievam būs strīpainas pusgarās zeķes, bet mans būs īss brezenta sarofāns ar militāristu kabatām uz ceļiem rokām kājām pires man būs plāksteri no grūtās dzīves, bet viss kopumā beigsies normāli kā jau pie profāniem pierasts. viss tiks aizmirsts visas ciešanas, jo jaunās pieredzes nodzēsīs atmiņas un tad būs jādodas iekšā jaunajā un veco balastu uzmetīs kādam rupucim zem atejas. ak neejiet taču tik zemu, neskatieties publiskās atjeās lauku mājās kā čurā cilvēki caurumos un nekrofilus visus atlaist nodarba, lai sajūt, cik stipri ir būt bez galvas, bez pastāvīgas algas, bez mājas galu galā visiem pietrūkst drosmes. mazliet aizrāvos, atnākiet atkal kādreiz ciemos, es noorganizēšu interneta pieslēgumu kādiem piecpadsmit cilvēkiem. tad visi sēdēs aplī, skatīsies uz mani un zīmēs ar burtiem te deguns bet te roka oda sakosta un atstāta sagremošanai kādam citam zvēram varbūt zilam autobusam vai tramvajam uz biodegvielu vai mazliet papuvis deguns tas nekas mans mīļākais bērnības kinoaktiris mikijs rurks izskatās ļoti slikti visu to sejas pacelšanu, zemādas špricēšanu un ak tu dieniņ tētiņ novecot bez apakšbiksēm uz autoštrāses un vakaros sēdēt uz apdzīvotām sliedēm, kad vilciens nobrauc vienu kāju, roku, katru pirkstu atsevišķi. kāda bauda būt dzīvam. es mazliet klepoju.

- hallo
- vai alīnu lūdzu varētu?
- jūs nometāt savu nummuru
- kā lūdzu?
- jūs nometāt savu numuru
- [noliek klausuli]
- bet nevajag pārsteigties, es esmu rasiste, tavai rokai piestāv krāsas, bet naudas baibas tantes manas iekšas jau skauj. saņemies un lādzīgā mīlā ietver savas aizdomas. galvas jau staigā un drosme nav manā pusē, tikai no mizām dodas jaunavas un es tām līdzi. klusi.

es paklupu uz tesmeņa ar ragaciemu zobos un tas viss tik labi iluminējās, ka nolēmu to iemūžināt. daudzas reizes žilbināju publiku ar savu pubertāti, nesamaitātību, atklātību, valgumu, skaisto augumu, trinos pa trepēm neskaitāmas reizes turpu šurpu, šļupstēju mazliet uzspēlēti, bet pieglaimīgi diezgan, lai manas mūža stipendijas man nodrošinātu labu dzīvi. kāpēc tās nepiešķir bērnībā, bet tikai nogalē, lai nedaudz paspēj iztērēt un izsīkstēt, kur tā nauda rodas cilvēku prātos, kur ir tā nemateriālā teritorija domu pasaulē, kur var aiziet aisbraukt airēt naudu ar spaiņiem un pienākt pie tās trubas, ievadīt pinu un doties tik tālu, ka kājas pazūd miglā, bet galva atdalās kā nepareizi izrēķinātā ģeometrijas uzdevumā, līdz visiem trijstūriem ir sāni noberzti, pats vainīgais ir zils no dusmām, bet beretes ir tik plānas, ka tajās nevar paslēpt pat vienu nebaga ojāru vācieti, ko taisās sadalīt gabalos, kā shematiski sazīmē govi, te tesmenis, te steika karalis, te tesmenis nr3, te lopkautuve, te vonnegūts, bet te strītfaiters, fāters, mutere, visi strīpā gaida kabatas formāta kuteri.

kokos es vispirms izpūru
tad savācos atpakaļ
un nosēdēju vairākas minūtes vienā vietā
vietas mainīju kādas trīs reizes
respektīvi minūtes pagāja
saule te uznāca te nogāja
ēna padripelējās un tad pazuda
saule gaisma kodoli
es jau lidoju pāri kokiem
tad minos pēc bībeles
labi samaksāju tās iepriekšējam īpašniekam
tas neko nesaprata, kas notiek
tad es bīdelēju tālāk
un kopā sanāc vesela diena.