magnetisms

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
nav viegli, es tagad to visu atminos. kad neraksti pasakas, tad pasakas. tad pasaka un es griežos, bet ak šie pašpārmetumi. es klaigāju pa laukiem, tad lejas pie manis atnāk. bija tik īss brīdis, lai sevi apjaustu un tad jau atkal skaļajā barā. es dodos daudzas reizes, bet galva griežas pretī manai ejai. es tagad domāju, vai skaļi pūst ir tas pats kas bites pūst. īsta bite dzīva būdama nepūst, tā varbūt pelē ziemas mēnešos dziļā miegā, tai varbūt sapnī atnāk lācis, piesmirdina visu istabu dēļ caurvēja. viss apartaments saceļas kājās nakts vidū - kas man iekoda rokā, bet kas man kājā, kas man kreisās kājas vidējā pirkstā. es to suliņu izspiedu un pavārtījos zālē. manā tuvumā bija atkritumi no piknika, suņa fekālijas, citu dzīvnieku svešās dzīves tik aukstas un atpalikušas. kursi zvēriem, kā labāk socializēties ar cilvēkiem, jo cilvēki valda šo pasauli, tas ka zvēriem ir instinkti, tāpēc nevajag viņiem piedēvēt tiešu saikni ar aukstākiem spēkiem. cilvēki te ir valdnieki un tikai caur cilvēkiem pie dieva, no zvēriem nē. zvēriem vispirms būs jākļūst par cilvēkiem, cilvēkiem par titāniem, titāniem par dieviem. dievs nevar iegūt apgaismību, jo viņš ir mans draugs. dievs nevar atstāt šo pasauli bez manis, jo viņš mani pagaidīs, tad mēs kopā sarokosimies un lēkāsim kā mazgadīgas lezbietes. manam dievam būs strīpainas pusgarās zeķes, bet mans būs īss brezenta sarofāns ar militāristu kabatām uz ceļiem rokām kājām pires man būs plāksteri no grūtās dzīves, bet viss kopumā beigsies normāli kā jau pie profāniem pierasts. viss tiks aizmirsts visas ciešanas, jo jaunās pieredzes nodzēsīs atmiņas un tad būs jādodas iekšā jaunajā un veco balastu uzmetīs kādam rupucim zem atejas. ak neejiet taču tik zemu, neskatieties publiskās atjeās lauku mājās kā čurā cilvēki caurumos un nekrofilus visus atlaist nodarba, lai sajūt, cik stipri ir būt bez galvas, bez pastāvīgas algas, bez mājas galu galā visiem pietrūkst drosmes. mazliet aizrāvos, atnākiet atkal kādreiz ciemos, es noorganizēšu interneta pieslēgumu kādiem piecpadsmit cilvēkiem. tad visi sēdēs aplī, skatīsies uz mani un zīmēs ar burtiem te deguns bet te roka oda sakosta un atstāta sagremošanai kādam citam zvēram varbūt zilam autobusam vai tramvajam uz biodegvielu vai mazliet papuvis deguns tas nekas mans mīļākais bērnības kinoaktiris mikijs rurks izskatās ļoti slikti visu to sejas pacelšanu, zemādas špricēšanu un ak tu dieniņ tētiņ novecot bez apakšbiksēm uz autoštrāses un vakaros sēdēt uz apdzīvotām sliedēm, kad vilciens nobrauc vienu kāju, roku, katru pirkstu atsevišķi. kāda bauda būt dzīvam. es mazliet klepoju.
* * *

Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry