es paklupu uz tesmeņa ar ragaciemu zobos un tas viss tik labi iluminējās, ka nolēmu to iemūžināt. daudzas reizes žilbināju publiku ar savu pubertāti, nesamaitātību, atklātību, valgumu, skaisto augumu, trinos pa trepēm neskaitāmas reizes turpu šurpu, šļupstēju mazliet uzspēlēti, bet pieglaimīgi diezgan, lai manas mūža stipendijas man nodrošinātu labu dzīvi. kāpēc tās nepiešķir bērnībā, bet tikai nogalē, lai nedaudz paspēj iztērēt un izsīkstēt, kur tā nauda rodas cilvēku prātos, kur ir tā nemateriālā teritorija domu pasaulē, kur var aiziet aisbraukt airēt naudu ar spaiņiem un pienākt pie tās trubas, ievadīt pinu un doties tik tālu, ka kājas pazūd miglā, bet galva atdalās kā nepareizi izrēķinātā ģeometrijas uzdevumā, līdz visiem trijstūriem ir sāni noberzti, pats vainīgais ir zils no dusmām, bet beretes ir tik plānas, ka tajās nevar paslēpt pat vienu nebaga ojāru vācieti, ko taisās sadalīt gabalos, kā shematiski sazīmē govi, te tesmenis, te steika karalis, te tesmenis nr3, te lopkautuve, te vonnegūts, bet te strītfaiters, fāters, mutere, visi strīpā gaida kabatas formāta kuteri.