magnetisms

šodiena bija vienīgā
brīdi padomāt
kārtīgas sniegpārslas
kā nine inch nails izlasīt no abiem galiem
kā kaut ko monstrozu
kā kaut ko siltu
ar dūriena pēdām pieskaras pienākums
pieskaras silta piere pie nierēm
kā mazi parašūtisti paceļas gaisā
kā maigi nolaižas pienenes pūkas
kā krasi paceļas acis uz debesīm
kaut kas ne tāds tikko pacēlās gaisā
kāds varbūt pasaku dirižablis
vai vizuāls māns varbūt
varbūt Virdžīnija Vulfa spokojas
spogulī paskatos, viss ok

šodien lēnāka bija kā parasti
šodien guļot skrēju pār ceļu
dažādu cilvēku ceļus šķersoju
un barikādēs lēju eļļu
dedzināma, ugunsnedroša
uzzīmē nosvītrotu ugunskuru
bet ja salst, ja visas ogas apēstas
es nepārstāju brīnīties kā tā sanāca

tagad ar monokli atskatos drosmīgs
bet iziet uz ielas kā lielākais piedzīvojums
pārsteigti izskatās cilvēki sarunājas
būšu ko palaidis, varbūt sniegpulkstenīti
ar caru uz galmu, tikai to man vajag
tikai tas vēl trūka, tu man neaptrūksti
turies stipri, mēs tūlīt pacelsimies
pār māju jumtiem uz spožas raķetes
kā kaķi bez dzīvības rezerves
kā pie bosa nonācis Mario nintendo
Luidži, vai nejūties viens šajā sakarā
vakarā, sarkasma vakarā ar spožām gaismām
un trompetes spēli
ar kaklasiksnu smēri, lai neberž kaklu
lai nebojā ādu, sēžamvieta vāra
uz atvadām
es šodien aizeju gulēt un nepārprotams sasniegums
iekšējais atbrīvošanās kustības triumfs
tikai miegainība piesteidzās ātrāk
nepaguvu izteikties pilnībā ārā
palika iekšā stereo skaņa, mono kasetē ierakstīta mana
balss paliek skapī pa nakti
pa nakti man novelk drēbes un nokopē
atzīsties apkopēj, tu mani sargā
no visiem ļaunajiem eņģeļiem un bērnu bāriem
no šampanieša šaltīm pie durvīm uz pilsētu
uz lielo Metropoles viesnīcu
ar ačgārnām kājām
šodien lēnāk uz mājām
šodien kā pastardiena, šodiena kā svins
šodiena kā smaga barība, kā medūzas piens
kā asperāgs no Taivānas, kā Maķedonijas vīns
kā tu ar smaidu uz vaigiem
kā mani apraud ar airiem
kā tuberkulozi neizārstejamu
kā taukainu pieri uz iekšu
kā tramvaji apstājas pieturās
tā trauksme mani apdzen uz līkuma
bremžu stabiņi, klucīši
salikt vārdu no dotajiem burtiem
lucīši

es redzēju debesis
fotogrāfija uz fotogrāfijas
es redzēju cauri sniegpulkstenīša sirdij
tu nopūti sveci smagi un nopūties
pakaļ aizlido pēdējais vilciens tu nobeidzies
tu manu mazo snigpulksteni nobrauci
ar divām resnām un melnām riepām pēc kārtas
no sākuma ar vienu tik rievainu kā rupjmaize
tad ar otru tik rievainu kā pirmā maija palodze
kā pagaidi, kā apstājies, tu paņēmi pēdējo balonu
kā debesīs paceļas dvēseles
pēc izslēgtas elektrības padeves
tu apstājies pie manis stāvoša
un noliki galvu groziņā pie kājām
es piņķerēju šallē sasietas atslēgas
tās zvana un es atceros tevi
tu zvanīji, kad manis nebija mājās
es biju izgājis pastaigāties un ālējos
kad atnācu mājās, viss sniegs bija nokusis
visas trepjutelpas sienas nošķiestas
divas izbrīnītas acis uz mani skatījās
no puspavērtām durvīm uz pagrabu
ies ieslēdzu gaismu un sāku varīties ziņkārē
kas mani sagaida pēdējā minūtē
kad viss, kas ir palicis, man rokā zem paduses
kad bārdas rugāji iziet ielās
un pikets pret mauzoleja likumiem
es vienreiz tā aplauzos
tagad vairs negribas
tagad un vienmēr turpmāk
es būšu pa rokai, kad vajadzēs
es šaušu strazdus un līņus ķeršu
ar savu lielo un resno makšķeri
es lāčus dīrāšu un cilvēkus likšu cietumā
es kāršu karogus svētdienās
un kūkas cepšu pašvaldību vēlēšanās
bet lūdzu, lūdzu sniegpulstenīt
atnāc vēl reizi pie manis izdert visu tēju
ar maizi un medu un rūgušpiena stacijas
mums rādīsies sapņos no atejas
atskanēs baisi smiekli
tur Teteris no 40. mājas iekritis un negrib kāpt ārā
izsauca ugunsdzēsējus, bet uzraksts ir nodrošināts
mājai pie kurienes, neatsauc atmiņas
māja tu turies, mēs nākam ar skavām
izārstēt apziņu, katru apziņas parazītu
izdarīt tā, ka smēķēt negribas
visiem nokniebt pincīša galiņu
visus padarīt par tēlnieka mācekļiem
visiem sevi veidot, nekad nepabaigt
un streikot, ja valdība izrādās krāpnieki
kājnieki un tankisti, suns un četri autisti
no kora Kamēr-nenāc-mājās-sēdi-krogā-un-dzer-alu

vēl nevaru nomierināties
vēl tikai zāles pļāvēju izlasīt
vēl tikai pēdējo puķi izziedēt
un smaržā pieķerties pie mušmires kājām
kad tā lido, tad tā dzied
kad es klepoju, kāds smejas
smejieties lielie un varenie
es ozolā uzcēlu šrapneli
un kad atnāk zvaigznes un sastājas
rindās un līnijās pareizās
no gaisa tad nokrītu es no koka
kā lelle
tikai ar ģitāru
zvaigžņu ceļi tad atveras
un, kad, es prasu, nevaru sagaidīt
kad tad būs tas lielais koncerts uz klāja
un kad mēs grimsim vislielākā kuģī
ar tik daudz cilvēkiem uz borta
ka varētu noalgot veselu armiju
un uzbrukt kādai neapdzīvotai salai
to pilnu piebāzt ar tehniku
video novērošanas kamerām
skaneriem pirkstu nospiedumiem
un Karību jūras klusajiem pukstiem
papagaili kādu iestādīt pie ieejas virs durvīm
nolikt kād zaļu bereti uz galda
sveces sadedzināt niknā protestā
kā grāmatas dedzināja vienā vēlā pēcpudsienā
kā tie stulbie un tērētie idioti friči
kā tie piegānīto dvēseļu kapliči
kā tie visi mirušie, ko viņiem no mums vajag
kāpēc nelikt mierā normālus cilvēkus
kāpēc nevar dzīvot mierā un saticībā
kāpēc vajag uzdot tik daudz jautājumu
vai tad nav skaidrs, ka es gribu tikai labu
es pat šaut nemāku, bet ja iedotu saprastu
kas stāv aiz muguras dižiem gariem un saprastu
kā var iemantot mūžīgu svētlaimi
kas ar kokiem mums atnesta izklaide
papagailis, stulbs ēzelis, es eju gulēt un neko negribu
es nododu visus patiesības principus un atrofējos gāzes plīts otrajā nodalījumā
ar ieslēgtiem lielajiem riņķiem un acīm kā ābola delikatese
uz vasaras tersas sēž bargā dāma
un dala garāmgājējiem banānus
ar žestu, kas sevi nepazina karātavas
ko tad var gaidītu no parastiem cilvēkiem
tikai nopūtas un dzēšgumijas
iekšējo spriedzi un kulminācijas lietu
kā zvaigžņu karos, nejau Lukasa
kā pastarītis pīpē zāli
un es paslepus velku izpūstos dūmus un izdedžus
ar ogli zīmēju kārava dāmu, zīmēju pili un sev pīķi ar ko nodurties kritiskā situācijā
un ko sasildīties, kad aukstas rudens naktis, kad aukstas šķidrās kristāla acis
kad Viserions baltā kumeļā atbrauc un nokrīt uz mutes kupenā
kad visas tās nedataisītās Saulcerītes, kad visas nepamatotās cerības
mani vecāki mani adoptēja no dieva, bet tagad ko darīt kad vairs slepenpolicijas
es lasīju, es zināju, bet ko lai iesāk
kā lai dzīvo ar gaismas pili iesāktu un būvmateriālu tirgu sagrautu
ko pūt tu manu sveci daiļā
labāk aizejam uz kalniem palekt gaisā
tuvāk dievam tuvāk dabai
tuvāk pats savai izdomātai pļavai
ar taureņiem un kaktusu dziju
kā no liniem nošpikotu trahejas dzīslu
kā no palmu zariem izdzītu parīzi kā no taukainiem matiem sapītu avīzi
izlej mani uz patagonijas ērgļiem, izēd mai pa tīro un nolaizi
ar Saulcerītes ēdi un Kastaņedas ērgli
aizvediet mani uz laimīgo zemi, vai vismaz balto lāci lieciet galdā ar satori
lai tā nirvāna atnāk, lai kāds mani saprot
es gribu, es saprotu, es mīlu, es mītu, es mirstīgs, es aprobežots, es cirvis, es grimstu
es strutains, es pālis, pāķis, mans brālis mani aizvedīs mājās un uz mana kapa rakstīs paldies
ar krītiņu no skolas tāfeles, palikt pēc stundām un iztīrīt klasi
ar lupatu izgriežamu izlietnē un ūdeni izlejamu tualetē
un lekt no otrā stāva zālē un sašķobīt kāju un sāpēt
kā sāp visa pasaules telpa, pilna baltu un sarkanu paklāju
ar tapetēm, torpēdām, kakla siksnām un tabletēm
ar visām pasaules aptiekām un poliklīnikām
dispanseriem, pārnēsājamiem šaujamieročiem
nažiem un dakšiņām
nomoda stāvokļiem, pierakstītiem telefona numuriem
ar uzsvariem uz aprobežotiem diletantiem
un kaislīgiem mīlniekiem
ar apakšbikšu problēmām
un limonādi Taifūns uz atvadām