magnetisms

es varētu pārtraukt satraukties
un ieiet vecajās sliedēs
kad darbi ir padarīti plauktā
un pienā vār ielēkt salto
bet miers nav saprotams savādāk
kā iedurta svece sviestā
un sacelties pet personisku labsjaūtu
lai nodurtos miegā

un iztecētu pēdējās asinis
ar upes gultni rokās
kā jaunā dzīvē ielasta laiva
ar lauru lapu vainagu uz galvas
kā starmetis pludmalē piekauts
un atstāts asiņojošā kuadzē
ar citiem laikrakstu virsrakstiem
par pažobeles bailēm

bet tikai cipreses smārdu slēpj klusi
no otras puses atnākuši
lakstīgalu zābaki
un dūņās iebetonē mani
ar koka sejas izteiksmi
un drausmīgu rūgušpiena pieri

tu kļavas lapas manī saspraudi
un pati notini
es Gustavs Mālers
bet tu mans Klucis
ar lakstīgalas ātrumkloķi rokā
es izeju istabā gulēt
uz grīdas laimes akas pil
no griestiem pēdējs atvadu sveiciens

es izgāju cauri tekstam kā mežam
un visas pieķertās skujas un zarus
visus nevajadzīgos krāmus un ādas
visas trulās sāpes un kaunu
visu saliktu stulbā redakcijas maisā
un uzpļāvu kreiča marku uz aploksnes

tas izskatās skarbi ar lupu un uzsistu lūpu
ar zilu aci labāk patīk meitenēm zaļa
krāsa ir tavas gultasveļas krāsa
beta-karotīns mūs visus atturēs no ieiešanas jaunā gadsimtā
bet tikai retas reizes var izrādīties svarīgas
tāpēc turēt gatavībā rokas bremzi
kas ledus mākoni pārcērt uz pusēm
un saliek vistu olas uz ledusskapja krustiem

saulē izcepa vārdu sajūtu
bet nepielika sāli
un pipari
mazie zaļie pipari
pipariņi
un sarkanas paprikas
un tomāti zaļi un negatvai
un seksuālās fantāzijas
kā atomkara briesmas un ziema
ar beistošu neieru krūtīs\
un iekasušiem papēžiem uz zoles

ar karpām slidmenas ielas
un lejdss mākoņi lsiekas
spiežas pie gurgstošiem ceļiem un krītas
acckaja satana uz ielas
karpas nav noazgājušas šķīvjjus
un es izjeu pa logu noķert slieku spārēm sievas

tukuma piena reklāma tv
apsēdīsimies dē bē
krauklis ar ačgārnām rbrillēm skatās
pār bril;ēm pasaule acis raugās
bojā acis radiators mīļš
kā grauzdiņiem izbarots vīns

pēc acīm var patiekt pēctecis taka
trauksām roku kustībām izgrmeb aku
maukas tu mani nodevi dzīvei
un palika tikai un vienīgi pīlei
piezvanīt par strutainu karpu
un Mamardašvili slapjo maiku
kas par kaspar panāc tuvāk
iedošu tŗis'rubļus kulaks cieši sataustīt var pieri
slapja piere un nevar tikties
aizkari un mama klusē
izslēz gaismu, dēls un ej gulēt

tramvajiem izbeidzās eļļa uz mutes
tikai tu uz mutes kritis baļļu nepakritis
hipokritis
trauslām matu gumijām tu mani uzrunā
bet kas no mums palika pēc kara?
tu ar roku mani nošāvu gar sienu
es stāvēju trīcošu pienu
rokās tikai tukša glāze
ielejiet, it kā saku
bet klusums
mēmākais kapa klusmus visapkārt
tikai pēdējā loda man izdragā smadzenes
un visām vistām kūtī saceļas spalvas uz krūtīm
tu paliksi tikai manās iedomās, dēmona kara piederums
klusums, pūdernīca sisheido
atkal tās atklāsmes, kas no rokām izgrebj pastkartes
es tev pieglaustos un piebiedrotos, bet kas man sakāms
tas tev klusas naida trīsas
un kājās kā Tērvetes muklājs plaisā uz grīdas tapešu līme
noliektām galvām uz skujām un skrūvēm
tikai un vienigi pēc tevis, mans dārgais

tev speciāli teilorēts tērps
tu būsi laimīgs tādā
spožas kurpes, ar ko spert oļus
un slimus suņus, ja tie izskatās, ka grib kost
tu ko labi stipri tai grillētā vistā
zini, ja satiecies ar kaulu
ja kožot izkodies cauri gurniem
ja ribas sadur vaigu
ja ievainos sirdi stulbi joki
ja dvēseli piekakā acis
ja visi skatieni vērsti uz akaci
tavā dzīvajā miesā sadurtas adatas
asaras sarkanas un balti ķermeņi tajās pakar raganas
tagadne mūs visus aptumšo saviem bālajiem vaigiem
aizierties uz Indiju un nošaut sev Guliveru
piekārt pie sienas, tāpat prikolam

tu domāsi sev bēres no prāta un asarām
izdomātas bēres, bet nekaunies
mūsu miesas ir ilūziju asakas
tikai un vienīgi garīgas vērtības
bet pirms tam nostāvi stīvi
ik uz brīdi
atliecies atpakaļ
es ietriekšu tev nāsī cirvi
vai asu garu iesmu no šašlika
un ar kečupu būs netīra grīda
un siāmas paklāja vilna

tikai tu paliksi viena ar asarām
un slacīsi manas beigtās asakas
bet es smiešos ierakstīts lentā
ar atskaņotāju zem galvas kā kinolentā
kā tai Balzaka stāstā par trim sivēniem
no kuriem viens bija pirmāks par citiem
un tāpēc ordenī nopirka sev pili
zem kuras tek asaras un asinis
un trauku mazgājamā šķidruma eļļa
bet es neko nezinu par tīrradņiem
jo visiem no manis palika septiņi gadi
un dieva

mani pārcēla trešajā klasē
no otrās piecgadīgo skolas
es tagad kakāju biksēs un čurāju garām podam aiz skaudības
citiem zēniem ir vasaras raibumi
un oranžas garzeķes un prievītes
aiz kurām pakārt sliktos klasesbiedrus
un spārdīt ar koku vislabāk netīru
un ieaijāt, lai sitas pret griestiem abās pusēs
un smērē balto segumu
un čīkst striķis un zābaki raustās un kratās
un rokas sažņaudzas un mani nožņaudz līdz nāvei

izzūdi manī kā Pepija Garzeķe
zeķes ir garākais mūžs, kas mums dots
to strīpas kā Saturna gredzeni
bet mans lūpas nespēj sataustīt zemeni

tu esi ogotājs balts un halātā
kabatas pilnas ar batutiem
batata, tā ukraiņu maize
ar dzēšgumiju džemu
ar ievārījumu
beta-karotīns ir nodevējs
bet tas nesteidz mums atbrīvot rokas no aronijas
ar džemperi okulārus notīra
agonija gaida ap stūri ar rokturi
ar izzagtu smilšu kastes saturu
un trolejbusa plasdarma autoru
tu krāc
bet liesās maitas
to kailie spārni un trauslās ainas
to asins ainas un dzīslas
kā kapilāru nostrīpots zīmogs
kas apliecina veselības stāvokli
un piekaitāmības procentuālo ģīmetni

beidz klepot man svārku ielokā
tam kalsnajam barikāžu iekuram
tu raugies pret celmu ar rūsganu pienu
bet laika bedres nelaimīgā diena
ar traumu sastaptas piepes
un nelaimju cēlonis lietus
slidenā šķīvī izraisa avāriju
uz Jūrmalas šosejas pagrieziena

perifērā trajektorija aiznes mani apguties
lai sārņi nespēj dzmdēt bērnus
šajā sāpju piestieptā pasaulē
tu nostiep striķi veļai pār balkonu
un satelīta antenu aizskar zem goda
ar troses palīdzību tu atraisi važas
un nelielas Baikāla bažas
bažas nomirt neredzētam neredzamam un amam
am-am, apēd mani karote
Kapote
tortes uzgrieznis un kapoti
ar sarkanām rozēm un rozē
ar rozē vīnu un vīnu rozē
iedzer par vīndaru veselību
un absintā noslīcinātu rozi ar vīnu rokās un kājas gaisā
beigtas beigas ir labākais sākums labākajām labajam

klarificē mani atmosties
es izstiepšu tev raskladušku
druška atnāks, atnesīs apelinus
es mandarīna līgavas foto sulainis
tu traktiera izmeklētājs un latentais dzērājsuns
biča, tu nekaunies, es izlieta ūdens smārds
uz biksēm un ilgi nemainītām zeķēm
bet tikai ar tavu atļauju
tu pati teici, atļauju
es tagad goros gar stikliem un sagrieztiem pirkstiem rādu uz spoguli
tu redīsu izvaroji ar knīpstangām
un bērnu radīji negribētu un netīru
ar sīrupu tavas dienas slacītas
bet Viskonsīnas gaisa stacijas
tās visas kavē reisus
manus rēzus-negatīvs cinīts
pukst nopakaļ pie striķa
puk-puk
izpūtēja nedienas un gāzveida nokrišņu pēdējais elpvilciens

iegaumē mani kā pastaro tiesu
un izdzer līdz nulles atzīmei grādus
kā apdullis skrien ap gaismas avotu
ap baltu spuldzi ar melniem akriliem
bet tu jau zināji mani pirmīt
tik vien kā pastara zīmogs
gaismas attālos līniju zīmuļus zīmē uz kartona papīra kasti ar zīmogu no viņpasaules astes
ar kokiem sarunāties un izlikties
ar Pasternaka pieraksta atslēgu
ar taifūna un torfa sastatņi
kā kulminācija manai sapratnei
nu dien
ar emigrācijas apliecību uz robežas
izlaiž garu un noliekas slīprakstā
itālis
šņorzābakus osta ar līmi pielīmēta sirds pie rokas
nekrati trekni, nobruks sistēma
vandāļi nomauros trauksmi un atskriesi
kulinārēm celt svārkus un dedzināt bizes
tikai ar mauru cēlo tēlu
tēlainību tuklumu tievumu un resnumu
stulbumu
kvalitātes zīmes resnumu
piezīmes maura malās
tu krasta stacijas masta gala maestro