es it kā nemēdzu tā baigi ticēt dažādām likteņa zīmēm, un tomēr... šovakar tiku atstāta mājās viena līdz rītdienai bez kapekas kabatā un bez ēdiena ledusskapī. es jau varēju pārtikt no dažādām ēdiena atliekām un putrām, tādējādi iekrājot naudu tik ļoti nepieciešamajām pavasara kurpēm, taču mans vēders kārtējo reizi izrādījās spēcīgāks par veselo saprātu, un es devos uz supergetto. nē, vispār es uz turieni nedevos izšķērdīgos nolūkos- tur ir dabūjama tāda baigi garšīga un nepieklājīgi lēta zemeņu šokolāde. bet TAD es izšķīros par galīgi neprātīgu soli- es sapirkos n-tās sastāvdaļas cepumu kūkai, zinādama, ka rīt visu dienu nebūšu mājās un šovakar kūka vēl nebūs gatava. nu kam man kūku, a? es taču biju nolēmusi skatīties filmu, nevis stāvēt virtuvē, man taču vēl vajadzēja (un vajag joprojām) uzrakstīt swot analīzi, nevis ķepināt cepumus. un tieši tad, kad visas kūkas kārtas bija pabeigtas+pa virsu uzbērta rīvēta šokolāde, iezvanījās telefons. reizēm es neatbildu uz svešiem zvaniem, reizēm man liekas dīvaini, ja šādi "svešie" zvana desmitos vakarā, un reizem gadās, ka es tomēr atbildu, un otrā galā saka: "labvakar, šeit jums no augstskolas zvana". un tad es reāli apmulstu, pirmais kas iešaujas prātā- kaut kādas problēmas ar kredītiem. "jūs esat izturējusi erasmus konkursu", teic kāda balss, un es saprotu, ka kūku neesmu gatavojusi bez iemesla. :)
YES!
YES!
YES!