Emocijas
Posted on 2013.04.19 at 12:19Fīlings::
excited
[ar vājiem nerviem labāk tomēr nelasīt]
Visi, novēlējuši man jauku lidojumu, lūdza, lai dodu ziņu, kā ir bijis. Stāvu uz robežas starp nezināmo un vienīgo gaismas avotu apkārtnē. Stāvu.
Šoreiz nebūs "pļukš un ārā", kā reiz teica Emīls savu nedarbu filmā. Šoreiz atlaist rokas ir grūti, šoreiz ir sajūta, ka no kaut kā atraujos un ka varbūt pazudīs saikne pavisam? Ir grūts lēmums, bet atmetu visas domas par to, kas un kā... un metos nezināmajā...
...Sajūta, kā filmā... esmu atrāvusies, krītu... visapkārt viens vienīgs melnums, neko nevar redzēt, vienīgi tos, kas palikuši tur, augšā.
Esmu pie skaidras apziņas, tomēr esmu šokā! Šoka stāvoklis ir atņēmis man spēju izdvest kaut niecīgāko skaņu, nespēju ne pa kam. Tur, augšā palikušie, gaida no manis kādu reakciju, bet es, atvērtu muti, ne pīkstienu nevaru izdvest. Kā zivs akvārijā. Tomēr ne kā zivs, kas bez bēdu plivinās pa ūdeņaino atmosfēru, bet kā cilvēks, kas pazaudējis pamatu zem kājām. Nesapratne lasāma gaismā palikušo acīs. Gaidas.
Joprojām krītu. Joprojām visapkārt tumsa, gaisma ir tikai tur, kur atpakaļ tikt nevaru. Es attālinos, arvien attālinos. Gaišā platforma top mazāka un mazāka, un uz tās esošie joprojām aizgrābti gaida manu reakciju. Joprojām krītu, kāpēc tik ilgi krītu? Sajūta, ka krītu bezdibenī, nebeidzami ilgi. Joprojām šoks, joprojām nespēju izdvest ne skaņu. Kad es beidzot beigšu krist? Vai sajutīšu reiz stingru pamatu zem kājām?
Tad piepeši sajutu... Sajutu, ka atspēriena punkts ir pienācis. Šoks ir pārgājis. Kāds ir nospiedis iestrēgušo emociju pogu. Sākās emocijas, emociju izvirdums. Sāku kliegt, iekšā tādas kā gaviles spraucas ārā. Parādās gaismiņa arī citur. Juhūuu. Beidzot. Beidzot esmu beigusi krist. Tas NAV bezdibenis! Ir gaisma! Beidzot brīvi plivinos gaisā.
Atvieglojums. Emocijas. Atbrīvošanās. Esmu atkal uz stingras zemes. Emocijas vēl virmo.
Nē, tas nav sapnis. Nē, tās nav fantāzijas. Tā ir dzīva realitāte.
Turpinājums sekos...
PS. bet tikai pēc tam, kad uzminēsiet - kas tas bija. It īpaši viens cilvēks, kuram klātienē apsolīju šo izstāstīt (bet klātienē tā arī nav izdevies). :)
PPS. tātad šis bija apraksts par manu otro lēcienu ar gumiju. Par cik pirmais bija bez nekādām emocijām sensenā pagātnē, tad šo lēcienu izdomāju veikt savādāk - atmuguriski. Tā sagadījās, ka notika tas naktī. Un ar emocijām. :)
Visi, novēlējuši man jauku lidojumu, lūdza, lai dodu ziņu, kā ir bijis. Stāvu uz robežas starp nezināmo un vienīgo gaismas avotu apkārtnē. Stāvu.
Šoreiz nebūs "pļukš un ārā", kā reiz teica Emīls savu nedarbu filmā. Šoreiz atlaist rokas ir grūti, šoreiz ir sajūta, ka no kaut kā atraujos un ka varbūt pazudīs saikne pavisam? Ir grūts lēmums, bet atmetu visas domas par to, kas un kā... un metos nezināmajā...
...Sajūta, kā filmā... esmu atrāvusies, krītu... visapkārt viens vienīgs melnums, neko nevar redzēt, vienīgi tos, kas palikuši tur, augšā.
Esmu pie skaidras apziņas, tomēr esmu šokā! Šoka stāvoklis ir atņēmis man spēju izdvest kaut niecīgāko skaņu, nespēju ne pa kam. Tur, augšā palikušie, gaida no manis kādu reakciju, bet es, atvērtu muti, ne pīkstienu nevaru izdvest. Kā zivs akvārijā. Tomēr ne kā zivs, kas bez bēdu plivinās pa ūdeņaino atmosfēru, bet kā cilvēks, kas pazaudējis pamatu zem kājām. Nesapratne lasāma gaismā palikušo acīs. Gaidas.
Joprojām krītu. Joprojām visapkārt tumsa, gaisma ir tikai tur, kur atpakaļ tikt nevaru. Es attālinos, arvien attālinos. Gaišā platforma top mazāka un mazāka, un uz tās esošie joprojām aizgrābti gaida manu reakciju. Joprojām krītu, kāpēc tik ilgi krītu? Sajūta, ka krītu bezdibenī, nebeidzami ilgi. Joprojām šoks, joprojām nespēju izdvest ne skaņu. Kad es beidzot beigšu krist? Vai sajutīšu reiz stingru pamatu zem kājām?
Tad piepeši sajutu... Sajutu, ka atspēriena punkts ir pienācis. Šoks ir pārgājis. Kāds ir nospiedis iestrēgušo emociju pogu. Sākās emocijas, emociju izvirdums. Sāku kliegt, iekšā tādas kā gaviles spraucas ārā. Parādās gaismiņa arī citur. Juhūuu. Beidzot. Beidzot esmu beigusi krist. Tas NAV bezdibenis! Ir gaisma! Beidzot brīvi plivinos gaisā.
Atvieglojums. Emocijas. Atbrīvošanās. Esmu atkal uz stingras zemes. Emocijas vēl virmo.
Nē, tas nav sapnis. Nē, tās nav fantāzijas. Tā ir dzīva realitāte.
Turpinājums sekos...
PS. bet tikai pēc tam, kad uzminēsiet - kas tas bija. It īpaši viens cilvēks, kuram klātienē apsolīju šo izstāstīt (bet klātienē tā arī nav izdevies). :)
PPS. tātad šis bija apraksts par manu otro lēcienu ar gumiju. Par cik pirmais bija bez nekādām emocijām sensenā pagātnē, tad šo lēcienu izdomāju veikt savādāk - atmuguriski. Tā sagadījās, ka notika tas naktī. Un ar emocijām. :)