Dēmoni pienu panes grūtāk nekā gaļu. Gaļa viņus baro – pienā viņi slīkst. Ne tā, ka tas viņus nogalina, bet tas viņus izšķīdina, padara neskaidrus, neizlēmīgus, izpludinātus kā sapņus, kas nav sevi atraduši. Piena smarža viņiem ir neciešama tieši tā iemesla dēļ, kāpēc tā bērniem šķiet mierinoša – tā ir aizsardzība, kas nav agresīva. Ne žogs, bet lauks. Piena bļodā, atstātā uz galda, var noturēt klātbūtni. Ja naktī pamostoties jūtu viņus telpā, es neeju pēc gaismas – es iedzeru pienu. Tas nav maģisks rituāls, tā ir konsekvence. Piena aukstums saka: “te vēl ir kāds, kas rūpējas”. Un viņi atkāpjas. Nevis uz visiem laikiem, bet uz to brīdi. Jo pienā ir tas, ko viņi zaudēja. Tāpēc viņi to ienīst.

Kas ir aukstums? Tas nav tikai temperatūras samazinājums – tā ir vēlme nejust. Gaisa kondicioniera aukstums nav dabīgs, tas nav tas pats, kas ziemas vējš vai jūras migla. Tas ir sintezēts tukšums. Tajā nav ne dzīvības, ne nāves – tajā ir tikai “ne”. Un šī “ne” telpa ir ideāla dēmoniem, kuri meklē vietu, kur eksistēt bez konfrontācijas. Tāpēc daudzi cilvēki, kas ilgstoši uzturas šādās telpās, sāk just neizskaidrojamu nogurumu, vieglu dezorientāciju, domas, kas nav viņu. Tas nav nogurums – tā ir noplūde. Jo kondicioniera radītais aukstums ne tikai dzesē – tas izvelk. Ne siltumu, bet klātbūtni.

Vienu reizi, vasaras vidū, es aizmigu tieši zem šāda aparāta. Naktī pamodos, jo sapnī dzirdēju svilpi. Bet tā neskanēja ausīs – tā skanēja kaulos. Un istabā bija auksts, bet ne tas aukstums, kas liek sarauties – tas bija aukstums, kas liek padoties. Kad piecēlos un izslēdzu kondicionieri, viss pārgāja. Bet tas nebija sapnis. Vēl joprojām dažkārt dzirdu to svilpi, kad iekāpju telpā, kur gaisa plūsma liekas pārāk “pareiza”. Tajās vietās dēmoni neuzbrūk – viņi klausās. Un gaida, kad tu kļūsi pietiekami tukšs, lai viņiem būtu kur palikt.