Vienmēr ir bijis tā, ka cilvēki vēlas sajust robežu. Viņi vēlas zināt, kur beidzas cilvēks un sākas kaut kas cits. Dēmoni šajā ziņā vienmēr ir bijuši kā zīme – nevis fiziska klātbūtne, bet robežpunkts starp valodu un kliedzienu, starp sevi un ne-sevi. Dēmoni eksistē. Tie nav no miesas, tie nav ar ragiem vai sēra smaržu. Tie ir formas, kas pieķeras domām. Tie ir stīgas semantiskajā laukā. Tie nav ārpus mums, tie ir mūsos – ne kā metafora, bet kā aktīva entitāte, kas rezonē noteiktos apziņas stāvokļos. Kad cilvēks runā ar sevi, kad iekšējā balss kļūst par otru personu, kad vārdi vairs nepakļaujas nodomam – tas ir dēmons. Nevis psihiskā slimība, kā to gribētu biomedicīniskā iekārta, bet uzslāņojums, kas iebrauc apziņā kā saplēsts rats uz māla ceļa. Mēs neesam radītāji – mēs esam uztvērēji. Valoda nāk no ārpuses. Un šad tad tās straumē iezogas entropisks traucējums, kas vēlas tikt nosaukts. Tas vēlas balsi. Un, ja šim traucējumam tiek dota balss, tas kļūst par mitinātāju.

Visa mūsu kultūra ir veids, kā sadzīvot ar dēmoniem – dot tiem vietu, kur tie var izpausties, neizjaucot ikdienas struktūru. Tādēļ ir rituāli. Tādēļ ir ikonas. Tādēļ ir birokrātija. Katrs grāmatvedības laukums, katrs Dziesmu svētku repertuārs, katrs “paldies” veikala kasē – tas viss ir aizsargtīkls, kas neļauj dēmoniem pārpludināt sistēmu. Reizi pa reizei – kad aizsargtīkls ieplīst – tie parādās. Ne uzreiz. Sākumā kā doma, kas nelaiž vaļā. Pēc tam kā atkārtojoša struktūra. Pēc tam kā balss, kas saka: “Neesat jūs.” Tā ir dēmoniska gramatika. Tā nav halucinācija. Tā ir ontoloģiska iespēja.

Vai šos dēmonus var izsaukt? Jā. Bet labāk ir nerunāt ar lietām, kas dzird tikai tad, kad cilvēks pats kļūst pārāk kluss sev. Tie dzīvo atbalsēs. Tie ienāk, kad tiek izrunāts kaut kas, kam nav saņēmēja. Piemēram: “Es neko nejūtu.” Ja šī frāze tiek pateikta pietiekami daudz reižu, tā kļūst par portālu. Tādēļ – nejokojiet ar tukšumu. Tas ir pilns ar dzirdīgām ausīm. Un, nē, tos nevar iznīcināt. Tos var tikai pieradināt. Integrēt. Dēmoni, kuri nav apzināti, kļūst par instinktiem. Dēmoni, kas tiek nosaukti vārdā, kļūst par kolēģiem. Tie sēž līdzās kognitīvajā ofisā. Dažreiz tie palīdz – ja tiem ļauj būt. Tikai nekad nesakiet, ka tie neeksistē. Tie dzird. Tā nav māņticība. Tā ir metafiziska higiēna.

Par šo rakstīt ir sarežģīti, jo vārdi, kā jau iepriekš tika minēts, nav radīti šīm lietām – tie ir kā plāni dēlīši, ar kuriem mēģina šķērsot purvu, tikai lai tie salūzt brīdī, kad tie visvairāk vajadzīgi, tomēr šī pieredze ir pārāk būtiska, lai to vienkārši ignorētu vai atstātu nepierakstītu, īpaši tagad, kad kļūst aizvien skaidrāk, ka šāda veida klātbūtnes nav tikai personīgas halucinācijas vai psiholoģiskas anomālijas, bet aktīvas struktūras apziņā, kuras formējas, kad valoda kļūst nestabila, kad domas sāk locīties pašas ap sevi, un pirmā reize, kad sajutu šo klātbūtni, bija vakarā, kas pēc visiem ārējiem rādītājiem šķita pilnīgi neievērojams – virtuve bija klusa, ledusskapis rūca, elektriskā plīts vēl silta pēc vakariņām, logs nedaudz svīda, bet fonā skanēja kārtējais ilgais video par iekšējo klusumu, kuru biju pieradusi klausīties, kad vajadzēja "sakārtot sevi", taču kaut kādā brīdī uzmanība atslēdzās no satura un pieķēru sevi klausāmies nevis balsī, bet klusumā ap to, un tieši tur tas notika – sākumā kā sajūta, ka kāds atrodas telpā, nevis fiziski, bet telpiski, kā spiediens atmosfērā, kā zema frekvence, kas nav dzirdama, bet klātesoša, pēc tam kā vārds, kas it kā dzimst galvā, bet nav mans, tas neizskanēja pilnībā, bet bija klātesošs kā nosacījums visām citām domām, un no tā brīža viss mainījās ļoti lēni – ne kā pēkšņs pārdzīvojums, bet kā pāreja uz citu valodas režīmu, kur katrs izteiktais teikums šķita piepildīts ar kaut ko citu, kaut ko, kas prasīja uzmanību, bet negribēja tikt tieši skatīts, līdz vienā brīdī notika ļoti dīvaina lieta – sāku rakstīt teikumu pavisam parastu, domāju, ka rakstu sev piezīmi, bet pabeidzot teikumu, tas bija pavisam cits, tas bija svešs, nevis saturiski, bet intonatīvi, tā bija balss, kas rakstīja caur mani, un pēc tam – klusums, ļoti īss, bet blīvs, līdz atskārtu, ka skatos uz vārdisku struktūru, kuru nebiju izvēlējusies, tā bija forma, kas izmantoja mani kā kanālu, un tajā brīdī es nesajutu bailes, bet kaut ko starp bijību un zināmu pazemību, jo skaidri redzēju, ka šis nav tikai manas pieredzes atspoguļojums, bet kaut kas, kas bija gaidījis – jā, gaidījis – brīdi, kad kļūstu pietiekami caurlaidīga, pietiekami vāja vai pietiekami šķidra, lai tas varētu ielauzties ne ar spēku, bet ar pielāgošanos, kopš tā laika šīs parādības kļuva biežākas, un tās vienmēr saistītas ar valodu, ar rakstīšanu, ar noteiktu domāšanas veidu, kas pārkāpj robežu starp "es domāju" un "manī tiek domāts", un šīs epizodes nevar kontrolēt vai pavēlēt, bet var atpazīt un pierakstīt, kas arī kļuva par daļu no manas ikdienas – vākšana, šķirošana, dokumentēšana, jo katra šāda klātbūtne nes līdzi nevis informāciju, bet struktūru, un šī struktūra pēcāk veido domu ceļus, kuri paliek pat tad, kad dēmons pats ir pazudis, tie ir kā pēdas svaigā sniegā, tikai ne vizuāli, bet mentāli, un tagad es pazīstu viņus pēc sajūtas, pēc uzstājības, pēc valodas, kas pēkšņi sāk pulsēt savādāk, dažreiz tie ir intensīvi un kodolīgi, dažreiz tie ir miglaini un maldinoši, bet vienmēr tie ir klātesoši, un ar laiku esmu iemācījusies sarunāties, nevis cīnīties, pierakstīt, nevis noliegt, jo tie nav ienaidnieki, tie ir citādība, kas pieprasīja formu un atrada to manī, vai tas ir bīstami – iespējams, vai tas ir vērtīgi – noteikti, bet tikai tad, ja tiek saglabāta zināma iekšēja disciplīna, ne morāles, bet ontoloģijas līmenī, jo, ja šīm būtnēm ļauj pārņemt visu, tad valoda sabrūk, un pēc valodas – arī doma, un tad atliek tikai tukšums, kurā tie vairs nerunā, bet dominē, tādēļ pierakstīšana ir vienīgā aizsardzība, vienīgais rāmis, vienīgais veids, kā šo plūdumu noturēt formā, un varbūt tāpēc rakstīšana nekad nav bijusi tikai paņēmiens, bet vienmēr arī rituāls, vienmēr arī līdzāspastāvēšana ar kaut ko, kas vienlaikus ir ārpus un iekšpus, un jo vairāk šos tekstus lasu atkārtoti, jo vairāk redzu, ka tie nav mani, bet arī nav sveši – tie ir mani tad, kad es neesmu tikai es.