| 1:24p |
Dis morning
Pamodos draudzenes mājās uz dīvāna. Kad viņa bija dušā. Tad viņa ienāca ar teksu: mosties, vecā (man ļoti patīk, kad viņa tā saka).
Jums jau jāceļas. Es aizgulējos. Ir jau 20 pāri 7ņiem.
Izkāpu no gultas, lai aizslēgtu durvis, kad viņa aizgāja.
Basām pēdām iegāju virtuvē pēc ūdens. Tad uzliku vārīties kafiju. Aizdedzu istabā sveci un ieslēdzu radio klasiku. Saklāju gultu.Savietoju daudzos spilvenus un gāju modināt mazo.
Viņa tik forši modās. Es prasu: ieslēgt mazo gaismu?
Viņa: Jā. Ieslēdz. Bet lielo. Ieslēdz lielo gaismu.
Tad una ģērbās. Rozā kleitu, rozā sirsniņzeķbikses un sirsniņbiksiņas. Mans adītais oranžais džemperis.
Una: Un ko tagad?
Magda: Tagad magda iztīrīs zobus un nomazgās muti, tikmēr una padzīvos ar kaķi.
Una: Un ko tagad? Tev taču jāžāvē mati!!!
Magda: Nu ja. Tad es izžāvēšu matus. Bet una tikmēr nomazgās muti un iztīrīs zobus. Kā tu mazgā muti?
Una: Tētis man parasti tīra zobus.
Magda: Labi. Šorīt Una pati tīrīs zobus, jo man ir jāžāvē mati. Ja es tev tīrīšu zobus, mēs nokavēsim brokastis dārziņā.
Una: Labi.
Magda: Nu man liekas, ka unai ir tīri zobi. Taisīsim ūdeni ciet.
Una: Labi. Un ko tagad?
Magda: Uzzīmēšu seju, apģērbšos.Una tikmēr sameklēs, kur ir matu gumijas, ko ņemt līdzi uz dārziņu.
Una: Aaa, es uzvilkšu čības. Man salst pēdas (es bija iekāpusi unas tēta čībās). Magda, ko tu dari?
Magda: Lieku pūderi. Lielajām meitenēm pūderi vajag, lai paslēptu krunciņas un negludumus uz ādas. Mazajām meitenēm āda ir gluda un skaista, tāpēc viņas var pūderi nelikt.
Una: Magda, ko tu dari?
Magda: Krāsoju acis. Lai smukāk spīdētu. Lielajām meitenēm acis tik ļoti nespīd, kā mazajām, tāpēc lielās to piekoriģē ar ēnām.
Una: Un ko tagad tu dari?
Magda: Tagad piekrāsoju skropstas. Mazajām meitenēms skropstas ir garas un tumšas. Lielajām nodilst ar laiku, tāpēc ir jāpiekrāso.
Una: Magda, es arī izaugšu lielāka.
Jā, tu izaugsi. Tu būsi daudz garāka nekā es. Jo tavs tētis ir ļoti garš. Tu būsi gara, skaista meitene.
Nu re. Es arī esmu gatava. Tagad tik jāapģērbjas un varam doties.
Un tad mēs gājām uz dārziņu. Es nezināju, kur atrodas dārziņš. Una man parādīja. Tas ir apbrīnojami, ka tāds mazs cilvēks, ir ielāgojis ceļu. Neskatoties uz vārnām un suņiem, sarkanajiem un zaļajiem cilvēciņiem.
Es prasu: mums jāiet uz to vai uz to pusi (ar domu - pa labi vai pa kreisi).
Una: Mums jāiet uz to pusi (pa kreisi).
Pēc kāda laika ieraugu kaut kādu ēku kas varētu būt skola, bet varētu būt arī dārziņš. Bet una tik soļo garām.
Magda: Una, vai šis jau nav dārziņš?
Una: Nē.
Magda: Pag, bet šis?
(norādu uz piebūvi blakus skolai)
Una: Nē, nē. Šitā ir skola.
Magda: Līdz dārziņam vēl tālu?
Una: Jā vēl tālu. Ajj, magda, es nevaru pasteigties (kaut gan es viņu nesteidzināju, ik pa laikam viņa vienkārši sāka aši tipināt mani velkot līdzi).
Man sāp puncis. Paņem mani opā. Ooo, stiprais vējš. Skrienam. Ātri ātri skrienam.
Turpinām iet tālāk. Nu jau tikai ar divām (manām) kājām.
Pēc brīža Una man saka: Un šis arī nav dārziņš (norāda uz tādu skaistu dzīvojamo māju).
Una: Magda, te ir dārziņš. Mum jāiet te. Mums jāiet pa mazajiem vārtiem.
Un tad mēs bijām dārziņā.
:-) |