Visas puķes aplaistīju
Bērniem galvas noglāstīju
Tagad tavā priekšā kaila
Vakardienas patiesību
Grīdas šķirbās izbārstītu
Ja tu lūgtu
Pazemīgi
Skaļi kliegtu
Neprātīgi
Kājas dauzītu pa zemi
Matus rautu
Sev no galvas
Un no galda
Mestu traukus
Tad es tomēr
Klusi klusi
Aizietu uz krēsla pusi
Paslēptos aiz saviem ceļiem
Kuriem tavi garām neiet |