| 10:37a |
Melni padebeši saulrietos spēlējas. Atspulgus dzenā. Un vējā smejas. Tavos matos ielaižu pirkstus. Pieskaros lūpām. Aizskrienu tālāk. Paslēpjos tev aiz muguras.
Nevienam, nevienam, nevienam sevis neatdošu. Nevienam, nevienam, nevienam sevis nepārdošu.
Tikai tavām acīm mīļajām siltajām lielajām ļaušos. Un rokām stiprajām stingrajām. Un elpai klusajai.
Melnos padebešos zvaigznes spēlējas. Nekad nenoticis. Bet piedzimis. Klusa asara norīta. No rīta. |
| 7:18p |
Nezinu, kas tas ir, bet nevar būt, ka jau trešo dienu ar mani sūdi vien notiek:
1.dien - vakarā nomira tīkls (ejam mājās, jo pastrādāt nevar). Labi.
2.dien - kolēģe ap 14:00 iesprauda man to štučku. Gribēja manu mūziku. Un tas bija pēdējais piliens manam kompim. Viņš nodega. Bļe. Sisadmins mīļais kompi savāca ap 16:00 un teica - ai, ai,ai.
3.dien - bļe. Sēdēju pusdienu pie komandējumā esošās kompja. Pacietu neciešamo kolēģi. Tad man uzstellēja citu kompi. Sisadmins mīļais savējo bekapu kompi. Abet tagad izrādās, ka pirmdien, kad bija izrubījies tīkls, man ir galīgi neatgriezeniski nozudis viens failish darbish, kuru bļe biju tik cerīgi iesākusi rakstīt. Un vēl bļe šitam kompim bļe skaņa nenāk ārā. Vot iekšā viņam liekas, ka viņš skan. A uz āru - figu.
Rīt ceturtdiena. Pēdējā diena pirms atvaļinājuma. Bļe. Dabesījusies. Ar nepadarītu darbu kaudzi. Ar kompi, kuram atkal jāsaliek visas fīčas pa jaunu - tur visādi šortkati, adresbuki un vēl tur visādi mani parametri, lai es netracinātos, katru reizi, kad atveru bļe kaut ko.
Mjau bļe mjau bļe.
Vot. Fak y. Man viss riebjas un nāk smiekli, jo vēl stulbs gruzis iebira acī, kad gāju uz dzirnavām vakariņas ēst. |