| 5:14p |
Īsi pēc pusnakts. Tā ap vieniem. Kaķis. Pēc manas saprašanas un redzēšanas - zaļais. Lēni, nebūt ne graciozi, cilāja ķepas. Un pārvietojās pa Dzirnavu ielu. Pa trotuāru. Tieši pretī LeeCoopers. Lēni un mierīgi. Paiet garām naudas stabam (tur, kur par autostāvvietu jāmaksā). Iegriežas vārtrūmē. Ieiet ēnā. Pastāv. Minūti. Var būt divas. Nāk ārā. Iet prom. Tik pat lēni. Tik pat mierīgi. Un pazūd kaut kur starp aizmigušajām mašīnām, riepām.
Un redz kā tas kaķis no mana skatu punkat neiederas pilsētā. Neiederas uz trotuāra. Izlec. Disharmonija.
Man gribējās novilkt kurpes. Bet nevarēju. Vienīgā lieta, kas mani ar pilsētu sasaistīja, manu kurpju zoles. Zoles nav disharmonijā ar trotuāra asfaltu. Zoles sadziedas ar trotuāru. Papēžu klaboņa. Un trotuāra atbalss. Zoļu švīkstoņa. Un trotuāra čuksti.
Metāls, prožektori, gumijas, signalizācijas, skatlogi, stikli un miskastes maisi. Viena liela harmonija.
Ne manas pēdas, ne kaķa pēdas nespēj harmonēt ar asfaltu. Ne mana āda, ne kaķa kažogs nerunā ar mūra sienām.
Uz Marijas ielas vīrietis mani par mauku noturējis, uzšvilpj. Un sāk kātot pāri ielai. Es ienirstu savas mājas durvīs. Uztraucos uz trešo stāvu. Un - ar labu nakti. |