| 2:43p |
Laiski izlaidos uz baltās palodzes. Vēroju ielu. Nogurušas frēzijas vāzē vairs nesmaržo. Cilvēki slīd. Turpu šurpu. Saskrienas un slīd tālāk. Laiskā skrējienā noskrienu piecus stāvus zemāk. Laiski cauri pagalmam aizeju izmazgāt galvu un atpūtināt smadzenes. Sen jau pietrūkst piepūles. Sen jau pietrūkst. Laiskums. Liels laiskums. Sen sakarību ķēdītes pārtrūkst jau pie trešā sakabinātā posma. Laiskums, laiskums, laiskums. Smadzeņu viela atrofējusies. Kā kefīrs šļunkojās pa galvu. Pilnīgs stulbums pārņēmis prātu. Pilnīgs out of time and place.
Kurš man iemācījā domāt?
Ha, bet kāpēc man neiemācīja domāt? Atkal iesprostota savā ķermenī. Galvu plēš pušu. Palīdzi. Ar cirvi atnāc un izlaid mani ārā. |