| 11:07a |
Melna nakts kā tāds sikspārnis. Piesūcās pie kakla un atstāja zilumu. Vēnas jau neredz. Tikai ielas lielas un platas izkūst putekļos un zvaigznēs. Uzlido augšā un reibinošā ātrumā krīt lejā. Pazūd aiz jumtu korēm, skursteņiem, antēnām.
Nevar zināt, kurā pļavas stūrī satiksi nāvi. Savējo. Paspied roku. Nosūti īsziņu. Pasaki, ka mīli. Pasaki, ka rūp. Neatstāj parādus. Iztīri dzīvokli un izmazgā drēbes. Pats nomazgājies. Apgulies klusi un mierīgi. Lai gaidītu rītu.
Paliek kaut kas nepateikts.
Ar labu nakti. |
| 2:59p |
Sikspārnis pacēla spārnu. Un ievīstījās ciešāk. Nožāvājās.
Tie radījumi pārnēsā visādas slimības.
Tad kad pļavās ziedēs baltas margrietas. Mīlēsimies. Ai, zaļā pļavā nē. Zin kā. Skudras un sienāži. Un bizbizmāres. Visi skatīsies. Jeb arī mīlēsies. Jeb vienkārši iepeldēt upē. Kur baltas ūdensrozes zied. Melnā ūdenī.
Bet var būt tad jau būs labi tā pat. Ar piemiegtām acīm pētīt mākoņus. Un ik pa brīdim sarauties no zirnekļu kāju dipoņas.
Bet tevi sevī sajust vēl negribu. Vēl kādu laiku nē. Tas kailums nogalina. Kaut ko nogalina. Tikai vēl nē, vēl nē, vēl nē.
Pagaidi dienu, divas trīs,
Uzausīs rīts.
Un atkal būs diena - divas, trīs,
Un četras un piecas un sešas.
Ir sajūta. Ir. Par pagātni nākotnes drāmā, kā vientuļu sievu uz lauku ceļa. Ar sirmiem matiem un mezglainiem pirkstiem. Zilām ezeru acīm. Vai brūnām. Tāda uz balta ceļa. Kur saule karsē. Un tālums.
Pacel no trotuāra fotogrāfiju. |