Ēnas spēlējas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, January 24th, 2005
| Time |
Event |
| 2:15p |
Sapni redzēju no rīta. Tad, kad nozvanīja modinātājs. Un pulkstenis rādīja 07:05, es gribēju vēl nedaudz iemigt. Un tad es redzēju sapni. Biju savās lauku mājās. Un staigāju pa visām bērnības taciņā. Bija pavasaris/vasara. Ziedēja mazās dzeltenās plūmītes - baltas, lielas kā piesnigušas. Un arī plūmes jau bija. Un tik neparasti lielas. Un gāju lejā pa kalnu, kurš bija gaišā smilšu krāsā. Nu tik saulains. Un tad gar aku uz pļavu. Un pļavā zaļa, zaļa zāle. Pudurīšos zied tās mazās zilās puķītes, kas līdzīgas mazām nātrītēm. Un Lielupe kā mierīga, zila lenta. Un aiz upes arī pļavas zaļas, zaļas. Un ozolu birzs pāri upei un pilskalns vieglā dūmakā. Debesis tik zilas, nav neviena mākoņa. Takai kreisajā pusē dīķī vardes kvākšķinās. Es eju uz upi. Tad sāku ieraudzīt pļavā stikla pudeles. Neviena na saplēsta. Visas stāv ar kakliņiem uz augšu. It kā kāds būtu tīšām salicis stāvus, lai kāds neuzkāpj un nesaplēš. Lai nav stikli. Es gāju uz upi. Gribēju nogriezties pa kreisi uz citām pļavām'(tur es biju sapnī arī - man šķiet iepriekšējā naktī cīnījos ar visādiem monstriem). Bet tad es pamodos. Plkst. bija 07:33. Kāpu ārā no siltās gultas un lēnām devos uz dušu. Paskatījos spogulī. Labrīt! | | 4:22p |
Ienāca tāds zaļš gurķis Armani uzvalkā, iesmaržojies ar Dolče Gabane smaržām. Ne jau tas, bet tik perfekts, tik pareizs, sejas vaibsti tik pareizi, matiņi tā pieglauzti, mugura tik taisna un gaita tāda pareiza un noteikta. Likās kā no 60-to gadu filmas izkāpis.
Bankā meitenes tādas cacas. Matiņi sačirkoti, lūpiņas uzrkāsotas un plikšķina actiņas ar centimetru garām skropstām un akrila nadziņus pa klaviatūru klabina. Un ar smailiem papēdīšiem - tik, tik, tik, maksāšanas uzdevumus pārnēsā turpu šurp.
Cik garlaicīga tāda iestērķelēta dzīve. | | 9:15p |
Pilnīgi mierīgs vakars. Pilnīgi. Tikai viņš - runāja vienā laidā. Nu kāpēc tik daudz jārunā. Vai tiešām pa to laiku, ko mēs pavadījām kopā viņš nesaprata, ka man patīk paklusēt. Bet, nu jā, viņš vienmēr daudz runāja. Un šodien arī. Un atmiņa viņam vēl aizvien tik pat slikta.
Gājām pāri Akmens tiltam uz Vecrīgu. Pēc trenniņa tāds patīkams nogurums. Sniegs snieg. Vecrīgas torņi pazuduši tādā kā miglā. Man atgādināja vasaras vakarus, kad es no darba tipināju uz savu dzīvokli Āgenskalnā. Saule rietēja. Citreiz jau bija pilnīga nakts (toreiz vēl kaut kā nebiju iemācījusies maz strādāt). Un tad gar tiem dīķīšiem. Parasti novilku kurpes un zeķes un pa rasaino zāli ar basām kājām. Gar kurkstošām vardēm un sanošām liepām. Ar mazliet trīcošu sirdi par savu dzīvību. Tad pāri tramvaja sliedēm, putekļainajā pagalmā, pa betona kāpnēm uz trešo stāvu un savā skaistajā dzīvoklī ar gaišzilām sienām un violetu krāsni, gaišbrūno virtuvi... Un to smaržu. Bez neviena krēsla, galda, nemaz jau nerunājot par traukiem... Nu jā, bet atpakaļ pie šovakara - man gribas paklusēt, padomāt.Bet viņš runā. Un tad pēkšņi: Drīkst paņemt tevi aiz rokas?
Un tā mēs gājām cauri sniegam.
Es laikam viņu mazliet saprotu. |
|