Ēnas spēlējas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, November 22nd, 2004
| Time |
Event |
| 10:55a |
Saskumu. Kā lielais skumju lācis. Sēžu un raudu. Acis melas iztecējušas. Jau kurais kabatas lakatiņš. Roka izmisīgi sliecas pēc mazās rozā ripiņas.
Kāpēc es esmu tik laba pret visiem? Kāpēc man gribas būt labai? Kāpēc man gribas, lai cilvēki, ar kuriem man nākas kaut uz īsu brīdi saskarties, jūtas labi? Un, ja kāds nejūtas, es jūtos slikit. Kāpēc es visu tik ļoti laižu caur sirdi? Kāpēc nevaru vienkāši tā - uzspļaut visam? Pateikt - a ejiet da jūs visi nafig ieskrieties.
Bet es tomēr neesmu pieclatnieks. Kas visiem patīk. Es esmu es. Un iešu tāda kāda esmu.
Citreiz tāda, citreiz tāda.
Asa. Tagad asa.
Rīt mīlīga.
Vēl pēc stundas riebīga.
Paralēli - dirsīga, lecīga un naidīga.
Citam rādos jocīga, priecīga, smaidīga.
Kaut kur esmu gaitīta,
Kaut kur - projām raidīta.
Pa dzīvi svaidīta.
Arī baidīta.
Kā bulta šaujos.
Pēc prieka raujos.
Nekad man nav gana.
Un kapu zvani jau zvana (bet ne man). | | 11:17a |
Gribu prom no šitās elles. Kāpēc? Kāpēc tik ļoti sāp, kad drāž? Nekādi nevaru atslābināties un gūt baudu?
Tūlīt vemšu. Visu ceļ uz augšu. Laikam neiztik bez mazās rozā ripiņas. Citādi šodienas plāns paliks nepildīts. Un skropstu tuša beigsies vienā setā.
Vēl aiz vien ausīs skan: "Es tevi drāzīšu, drāzīšu, drāzīšu.... Ha, ha, ha... Beidzot atkal esi man nagos. Kā es tevi drāzīšu, drāzīšu, drāzīšu..." Un tas velnišķīgais smaids. Un uguntiņa acīs. Jā - tu domā, ka atkal būs tev upuris.
Nē, bļin, es labāk nomiršu, bet neļaušu tev sevi drāzt.
NOMIRŠU, BET TU MANI NEDRĀZĪSI. | | 6:58p |
Tu mani atceries? Aizmirsti. Manis vairs nav.
Tāds miers. Iestājies.
Diena aizskrējusi. Satraukta. Trauksmaina. Krāsaina. Auksta. Krāsas tik spilgtas. Žilbina acis.
Atnāk vakars. Uzliek roku uz pleca. Piespiežas klāt. Silts. Savs vakars. Vakarā sveces iedegas. Krāsas piesātinās. Uztumējas. Nobriest.
Nakts. Klusa. Kā zīda naktskrekls. Klusi slīd pāri. Klusi. Maigi. Pieskaras, pazūd, pieskaras.
Es sēžu tumsā un skatos debesīs. Mēness pastaigājas pa ābeļdārzu. Ieskatās, noslēpjas, pasmaida. Neviena nav.
Rīts neatnāks. Nekad. Būs tikai nakts. Un debesis aiz loga. Jo Dievam ir beigušās trauksmainās dienas. Ir palikusi tikai nakts. Mana nakts. Kad ēnas spēlējas. | | 8:25p |
Pēkšņi sajutu tādu smagumu. Nevaru pakustināt peli. It kā man kāds turētu roku un būtu smagi uzgūlies uz pleciem. No piepūles pat acis aizspiedu. Grūti elpot.
Brrr. Un tad noskurinājos un tas kaut kas it kā nokrita.
Auksti. |
|